apslāpētās sirdis

Paliek grūtāk tīri emocionāli un tagad arī jau fiziski.
Kā jau solīju Līgai,tad šlodien aizbraucu uz Cēsīm,lai viņai pamācītu vēsturi.
Es vairāk gaidīju nevis to,ka satikšu viņu,bet gan to,ka satikšu Alexu.Kaut vai uz to vienu stundu.
Nē,bet bija prieks arī viņas satikt,jo Līgu,Elīnu un Džeinu nebiju ļoti sen satikusi.Tajā īsajā brīdī es sapratu,ka nespētu katru dienu viņas izturēt.Apkārt virmo kkāda sliktā enerģija ap viņām visām.Varbūt man tā tikai šķiet tādēļ,ka es neesmu bijusi ar viņām tik lielā kontaktā,kāds ir bijis pagājušo vasaru.

Man pietrūka izrunāšanās un vnk samīļošanas.
Kaut man būtu bijis vairāk laika,nekā tā viena stunda.
Lielu saņemšanos prasīja Alexai atklāt,kas ar mani notiek.Konkrēti par manu greizsirdību.

"Bet tu taču zini,ka tam nav pamata."
"Es zinu,zinu,zinu,zinu,zinu..."
Bet ir tik grūti sev to iestāstīt.

Šī bija viena no smagākajām aizbraukšanām.Es tā negribēju braukt prom!Man nekad nav paticis tas mirklis,kad ir jāatvadās un jābrauc.Kā jau teicu - es varētu Cēsīs dzīvot nedēļām,gadiem.

Alexas rūpes un gādība sasildīja sirdi.
Tas man arī bija vajadzīgs,kas tik ilgu laiku nebija saņemts.Un tas arī ir tas,kas man liek no visas sirds pasmaidīt.
Vienīgais cilvēks,par kuru varu pateikt,ka tas rada vajadzības sajūtu.
Es atkal aizmirsu pateikt paldies.

Šodien palika slikti arī fiziski.Ceļš uz Cēsīm vien ilga 2 ar pusi stundas,tā vietā,lai brauktu max 2 stundas.Uz Krasta ielas sēdējām 50 minūtes.Un ārā karsts.
Uz vakara pusi sāka sāpēt galva un sāpes pastiprinās.Arī acis un sirds sāka sāpēt.
Bet es esmu stipra meitene!

Ja es būtu puisis,tad būtu līdz ausīm iemīlējusies,bet ja es būtu puisis,tad mums nebūtu tādas attiecības.

Es nesaku bieži vārdu "mīlu",bet ir pēdējais laiks to pateikt,jo tu esi to pelnījusi!