apslāpētās sirdis

Atsākušies mani murgainie sapņi.
Šoreiz par samurajiem,kuri visus nogalina,ja vien tu neesi viņu pusē padevies un nepārvērties par zombiju.Viņiem bija īpašās skolas,kurās tevi pārtaisīja par zombiju,kurš klausa visām samuraju pavēlēm.
Bija kāds puisis,kuru dzīvē nekad neesmu redzējusi un vispār nezinu,kur es tādu seju savā sapnī esmu izrāvusi.Neatceros kādā sakrā,bet ņēmu un noskūpstīju viņu.Kkāda mīlestības aura valdīja sapņa laikā.Visnotaļ patīkamas sajūtas.Mēs un vēl pāris cilvēki (sejas,protams,ka neatceros) bēguļojām no samurajiem.Bija brīdis,kad viņi bija mani aplenkuši un uzbruka man virsū ar saviem zobeniem.Mans vienīgais aizstāvēšanās ierocis bija dārza šļūtene,kuru vicināju sev virs galvas,lai tie samuraji man nenāktu tuvāk.Katrs mans šļūtenes vēziens nocirta samuraja zobenam lielāko daļu asmeņa.
Kāda omīte skrēja pāri tiltam un nokrita lejā,kur viņu vairs neviens nevarēja glābt un viņa pati ilgi nespēja aizstāvēties.
Bļin,kas tā bija par pieķeršanos tam sapņa puisim.Nedaudz skumji sametas.
Samurajus mēs pieveicām,jo ieradās apvienoto spēku armija un iznīcināja viņus.

***

Vislabāk es jūtos tad,kad esmu viena.