apslāpētās sirdis

pagājušo nakti bijām pie Ilvijas,kur atkal notika izēšanās,bet šoreiz vismaz veselīgaka nekā ta bija pie Līgas.

manā playliste skan džeza mūzika.
lirisks.

visiem spēkiem cenšos norutēt Alexu.man liekas,ka es sen nebiju tik daudz runājusi kā tagad.bija brīži,kad rokas nolaidās,jo nekas nelīdzēja,bet tad saņēmos.
ir patīkami,ja apzinies,ka esi licis cilvēkam pasmaidīt,bet kad tu atgriezies,tad saproti,ka viss dienas paveiktais ir vējā.
es pieveru acis uz tām reizēm,kad man šķiet,ka smaids ir uzspēlēts."lai viņa domā,ka viss ir kārtībā"

aizdomājos par to,vai es neesmu par daudz.
atbildi es neatradu.
visas atbildes mani ved strupceļā.

ja es paiešu malā un nelikšos ne zinis,tad tas var nelāgi beigties.cilvēks ir jāuztur pie dzīvības un ja es tagad pagriezīšu muguru,tad var viss vēl lielākā bedrē nonākt.
dažreiz man šķiet,ka man ir jāuzšauj pa pakausi,lai es nedarītu kādu konkrētu lietu,bet rodas sajūta,ka tas netiek darīts pieklājības pēc.

suņa murgi.

man ir prieks,ka šodien es no tevis redzēju nākam smaidu un to sen neizskanējošo vārdu - lēkme.
man tiešam ir prieks,jo

Tu smaidi = Es smaidu

:)