apslāpētās sirdis

neviļus nākas atcerēties Kārļa sacīto ļoti,ļoti sen atpakaļ.
-tu nevari būt visiem draugs.

to viņš teica reizē,kad es starp viņu un Līgu biju kā tiltiņš.
Kārlis centās man iestāstīt,lai nostājos Līgas pusē.
tilts sabruka.
un es iekritu aizā,nepaliekot nevienā pusē.

šobrīd kko līdzīgu varētu sacīt par...pat nezinu kā to definēt.
Džeinas veidotā filmiņa iespaidoja.
asaras sāka birt pār vaigiem,bet tas viss mijās ar smaidu.
bildes un fotogrāfijas spēja likt aizdomāties un pasmaidīt.
es nebrīnos,ka tur nav manas bildes.es nemaz nepretendēju uz to.

kā ir interesanti sanācis.
es uzsveru,lai visi man būtu lielie draugiem,bet cik daudziem no viņiem es dodu to pašu pretī?
tikai mazai daļai šo visu cilvēku.

tu nevari visiem būt draugs.

šoreiz aizdomājos nevis par to,ka mana vieta nav starp cēsiniekiem,bet gan par to,cik tuvas viņas visas ir.
viena pilsēta
viens vecums
viena skola
viena klase
kopīgi pavadītie daudzie gadi,piedzīvojumi,bēdas,smaidi un asaras.
nē,es nebēdajos,es priecājos par viņām.
es priecājos,ka cilvēki var teikt - man ir draugi,tie cilvēki,kuriem uzticos,kuri mani atbalstīs un kuri man palīdzēs.

gadi,nevis mēneši.