Man ir saceltas lielas sapņu pilis.Man ir bail,ka es "aplauzīšos",kad nekas no tā neizdosies.Pats no sevis jau tas nenotiks.Man ir apņēmība,man ir mērķtiecība,man ir savi plāni.Man viss ir,bet var sanākt,ka karjeras celšanai nepieciešamais man ir,bet nav tas,kas ceļ manu ģimeni.
Kā reiz vienā no sarunām ar Alekseju,mūsu informātikas skolotāju.Mēs bijām kādi 4 cilvēki,kuri runāja par nākotnes izaugsmēm un studijām.Kā pareizi teica kāda no meitenēm - cilvēks var būt sasniedzis ļoti daudz dzīvē,var sasniegt savas karjeras augstumus un būt šķietami laimīgākais cilvēks pasaulē,bet tam pietrūks viena ļoti svarīga ninase,kas padara viņu par nelaimīgāko cilvēku - viņam nav ģimenes,viņam nav to cilvēku,kurus mīl un kurus uztur.Tā arī atceros,ka reiz pildīju kādu testa lapu,kurā bija jautājums par ģimenes uzsākšanu.Tur bija jautājums,cik gados grasāties uzsākt ģimenes dzīvi un kādi faktori noteiktu tās uzsākšanu.Es rakstīju,ka tie būtu noteikti pēc 25 gadiem,kad būs nostabilizēta karjera.Man karjeras izveide ir pirmajā vietā,nevis ģimene.Un šobrīd es nedaudz šaustos sevī.Es nevaru pateikt,kas man ir svarīgāks šobrīd.
Karjera vai ģimene?
Ģimene vai karjera?
Ir grūti atrast atbildi.
Visa šī nelielā aizdomāšanās mani noveda arī pie domām,kā tad izskatīsies mana nākotne.Nekur tālu nesapņoju,bet gan kādus 3-4 gadus uz priekšu.Un tie man rādās,kā dzīvošana kopā ar māsu.Pat Kristaps mēdz tur parādīties.Pat ja šis mans sapnis piepildītos,tad viņam reiz būtu arī jābeidzas.Kā būs tad,kad Alexa vai es pateikšu,ka ir jāšķiras?Ka ir jāsāk veidot katrai sava dzīve?Sava ģimene?Tas uzreiz nozīmētu atsevišķu dzīvošanu,atsevišķas nodarbes,atsevišķu laiku.Bet toties mūsu dzīves nebūtu iedomājamas bez vienas otras.To es varu teikt droši!Draudzība nezustu.
Tādēļ,lai nepieļautu šīs negatīvās emocijas ar šķiršanos,ir jādara tā,lai tāds process nemaz nenotiktu.Tas nozīmē,ka jau pašā sākumā nedrīkst pieļaut domu,ka ir iespējama kopā dzīvošana.
Es atkārtošos - man tiešām ir saceltas sapņu pilis.
Nav tā labākā tēma,par kuru aizdomāties.
Šobrīd esmu nedaudz noraizējusies par savu nākotni un to,kas notiks ar mani tālāk.
Nemaz negribu iedomāties,ka būšu uzpūtīga vecene,kura savos 40 gados būs baigā beibe,kas visur uzkāpusi tik augstu,cik vien iespējams,bet beibei nebūs ģimenes un būs tikai vakara/biznesa sakari.Es nemaz nespēju sevi tādu iedomāties.Kaut kāda buržuāzijas preilene sarkanā kokteiļvakara kostīmā.
Phe!Un pie sāniem kāds biznesa kontakts!
Visu ar mēru.
Studiju laikā es dzīvošu ar māsu,ja mums būs tāda laime un tad jau lai paiet sākumā tas,un tad es sākšu uztraukties par talākajām savām gaitām.
Šovrīd ir citi sūdi, par kuriem uztraukties.Nāks jauni,tad par tiem arī domāšu.