Uz vienu pašu mirkli es sajutu sevī mieru un harmoniju.Šis mirklis bija tik īss,bet ar tādu patiesumu,ka es to sajutu.Tas pat šķita neiedomājami un nereāli.Es tiešām negribu ticēt,ka pie vainas ir lielais nogurums,bet...tā sajūta bija tik patīkama.
Šodien pirmais teksts,kuru dzirdēju skolā bija "Bernāt,tu labi izskaties." ,teksts ar ironiju,lai vēl vairāk izceltu to,ka izskatos kā izdirsta krizdole.
Spēki sākuši mani pamest un rokas laižas lejā.
Vakarnakt ap 4 atslēdzos,kad beidzot biju pabeigusi budžeta rakstīšanu.Es 2 reiz liku naktī modinātāju un abās reizēs aizmigu.Pie otrās modinātāja likšanas reizes es aizmigu tā arī neuzlikusi to.Pamodos no rīta ar mātes zvanu,ka man ir jāceļas.Un labi,ka piezvanīja,jo bija atlikušas 20 minūtes.
Māsa.
Māsa.
Māsa.
Prieks!
Un es vēl joprojām nespēju noticēt.
Man visvairāk ir žēl to,ka es nespēju izlikt savas pozitīvās emocijas par šo notikumu.Vakar es nebiju uz to spējīga,bet es zinu,ka iekšā man ir tiešām paties prieks.
Es esmu vnk uz mutes.Neticami!
Cilvēki atbalsta.Un es nedrīkstu pie tā pierast.
Šodien zvanīja Bunde.Bez iemesla.Viņa vēlējās uzzināt kā man iet,kā es turos un kas ar mani notiek.
Ir cilvēki,kuri man rada šo vajadzības sajūtu.Es tā priecājos,ka man ir šādi cilvēki!Cilvēki,kuri atbalsta,kuriem es neesmu vienaldzīga un kuri cenšas man palīdzēt.
Šodien jau skolā izplūdu asarās.Matemātika mani gāž iekšā.Un ir tādā pakaļā,ka es par 50% esmu pārliecināta,ka es neizvilkšu.
Kur tad es iešu?
Nē,es nedrīkstu par to domāt,lai nezaudētu šodienas harmoijas sajūtu.
Skolā jau daudz netrūka,lai es aizbrauktu mājās.
Pārgurums šausmīgākais,nekādas koncentrēšanās spējas,bezspēks un visa degu.Aizgāju pie māsiņas,bet temperatūra izrādās,ka tikai 36 grādi.
Aukstums un klepus turpina mani mocīt.
Visvairāk par visu šobrīd es vēlos,lai kāds vnk apskauj.Tā no sirds,bez pienākuma un uzspēlētības.Un es varētu pieraudāt visas drēbes,bet man par to nekas netiktu aizrādīts.Par mani parūpētos,noglaudītu galvu un uzliktu buču uz pieres.Kā patvēruma meklējums.