apslāpētās sirdis

Es turpinu.

Iedomājoties vien to mirkli,kad man pasaka,ka esmu atskaitīta,man jau tagad saskrien asaras acīs.
Skolotāja šodien vēl mani sapurināja vārda tiešajā nozīmē un apskāva,pateica,ka negrib,lai es būtu no tiem cilvēkiem,kurus atskaitītu.Nevienu jau negrib,lai izmet.

Ķermenis izjūt nedēļas beigas.
Brūk šis kopā.
Izgulēšos [ kad? ] un tad visam jānostabilizējas.

Uz rītdienu 150 vārdiņi krievu valodā.
Bļe!
Ar sāpošu galvu es neko nespēšu sakalt.

Un līdz rītdienai jāizlasa vēl 200 lpp no Raiņa lugas.
Vakarnakt vienā brīdī atslēdzos un no izlasītā nebija nekādas jēgas.

Māsai šodien vārda diena un šobrīd man bija jābūt autobusā atpakaļ uz mājām no Cēsīm.
Es tiešām gribēju aizbraukt.Ļoti,ļoti.
Ļoti.

Man prieks,ka vismaz kāds mani atbalsta.
Arī Kristaps piedāvāja savu palīdzību un teica,ka varu to lūgt tad,kad tas būs nepieciešams.Viņš neatteiks.

Ja Alexa un Kristaps ir tie cilvēki,kuri mani atbalsta,tad Līga un Lauma ir tie,kuri mani "per" par manu nesekmību.

Es vēl nelūdzu palīdzību,bet var pienākt brīdis,kad es nespēšu vairs visu paveikt pati.
Šobrīd es lūdzu palīdzību no skolotājiem.Un ceru uz viņu sapratni.

No Jura atnāca piedāvājums braukt apmācībā uz Slovākiju janvāra vidū.
8.-21.janvāris.
Un tēma ir tieši tā,kura mani tik ļoti piesaista un es tik ļoti gribu braukt,bet..man ir viens liels BET.
Sasodītā skola!Un pa vidu vēl ir žetonvakars.Par vārda dienu man ir piekāst,bet tā skola.
Treniņa nosaukums - “I Want to Share What I Can Give”.

Pilnīgi raudāt gribās tā dēļ,ka nevarēsu tikt!