Pēdējās dienas vijas kopā ar smaidu un asarām.
Es daudz domāju par to visu,kas ir bijis izrunāts.Bet no tādas puses,lai atrastu kļūdas un spētu tās labot vai vismaz mainīt.
Kā jau katru brīvdienu rītu,tad devos jau agri uz 47.vsk.lai rakstītu tehnisko protokolu,bet izrādās,ka iedots pliks dators bez programmas iekšā.Tā nu Agnese visu dienu nosēdēja zālē un tad tik tika pie spēlēšanas.Uzvarējām,bet ne bez cīņas.Pamatīgs izrāviens izdevās 4/4.Kādā no pēdējām minūtēm Anete saskrējās ar pretinieci un pārsita lūpas,smaganas un paģība.Kārtējo reizi bija jāsauc ātrā palīdzība :/ Neveiksmes nebeidz mūs vajāt.
Pēc spēles jau traucos uz Jaunmārupi,kur norisinājās Jauno Līderu Skolas izvērtēšanas pasākums.Tāds pats,pats pēdējais kopīgais pasākums.Programma bija jādomā mums pašiem un vadītāji tik pa brītiņam paši iestarpinājās.Visa izvērtēšana izdevās tiešām ļoti jauki un arī mūsu aktivitātes bija izdevušās tik ļoti,ka pēc tām sāpēja vaigi un presīte,jo tika saņemta liela deva smieklu.
Pie gulēšanas tiku ap 5 no rīta.Nedaudz pagulēju,tad knapi piecelos un izvērtēšana turpinājās.Pašās beigās sekoja sertifikātu izsniegšana un pateicības.
Mani un Aleksandru izcēla jo īpaši.
"Visa projekta gaitā mums izcēlās divi cilvēki,kurus mēs nebaidāmies nosaukt par organizācijas jaunajām cerībām un nākotni.Agnesei un Aleksandram mēs vēlamies izteikt vislielāko pateicību par to,ko viņi ir ieguldījuši šajā projektā,par lielo atdevi un darbošanos.Tādēļ tiem tiek nelieli bonusiņi."
Piešķīra mums medāļus,koncentrēto pienu un IMKAS simbolikas.Nekas krāšņs,bet tik ļoti mīļš un jauks.Kad sertifikāti tika izsniegti,tad skumji sametās sirdij.Sentiments iestrādājās,apziņa,ka viss ir beidzies.Bet tiešām.Mēs bijām visi kopā no februāra līdz oktobrim un lai gan izdzīvoja tikai 7,tas jau ir liels rezultāts,jo parasti projektos raksta,ka šādi cilvēki ar tālāko nākotni būs tikai max 3.
Visu nobeidzām un ātri vien vācāmies kopā.Tā kā man bija jāskrien uz spēli,tad tiku ātri vien deportēta uz autobusu ar vēl dažiem steidzīgajiem.Mēs autobusā to visu vēl pārrunājām un nevarējām beigt savas sarunas.
Man pietrūks to 4dienu,kad mēs visi tikāmies.
Atvadas,apskāvieni un solījumi,ka nepazudīsim viens no otra.
Skrēju vien tālāk uz Klijānu ielas sporta zāli,lai rakstītu protokolu un beigās arī nospēlētu.Pa ceļam pārdomāju notikušo.
Mēs pieradināmies paši to neapzinoties.
Uz spēli brīnumainā kārtā paspēju,bet...Mudīte neatveda tehnisko protokolu.Kārtējā reize,kad es attriecos uz zāli,bet viss par velti!Sazvanīju Igo un vinš man vismaz atveda datoru.Tālāk jau viss notika veiksmīgi.
Ar Lāsmu izveidojies labs duets attiecībā uz tehniskā rakstīšanu.
Lāsma vispār bija slima un viņai Mudīte lika spēlēt pie 2 gadus vecākām meitenēm.Beidzot Lāsma arī mani paklausīja un aizgāja pateikt trenerei,ka nevar spēlēt,jo slikti jūtas.Viņa nospēlēja savu spēli un vēl otrā jāspēlē.slimai esot.
Mūsu spēle pret TTP1 izvērtās ļoti mokoša.Tāda sišanās reti kad ir pieredzēta!
Spēli uzvarējām,pateicoties Anetei,kura tiešām nocīnījās.3/4 beigās viņa izmeta metienu nedaudz pāri centram un iemeta pēdējās sekundēs!!!Tas bija liels emociju lādiņš nākamajām 10 minūtēm.
Spēle man beidzās jau 4/4 vidū,akd saņēmu 5-to piezīmi.Es biju tik nikna uz tiesnesi!Viņš man iedeva 2 piezīmes par neko.Es to nesaku,lai aizstāvētos,bet man otrs tiesnesis Anna piekrita,ka sodi tur nebija.
"Piekto tu saņēmi,lai nomierinātu spēli."
Tikai nezin kādēļ tā spēle nenomierinājās un mūs turpināja sist,kamēr tajā pašā laikā mums par katru mazāko pieskaršanos piešķir piezīmi.
Beigu beigās tomēr izcīnījām grūtu uzvaru.Uzvaru sērija turpinās.
Brīvdienās ir spēle pret Tukumu,no kuras Mudīte mani negib laist prom,bet man ir projekts tajā nedēļā!Runāju ar Līgu un viņa tā arī pateica,ka izkrist no projekta es nedrīkstu.Tā kā man nekas cits neatliek kā vēlreiz runāt ar Mudīti.
Ir paklīdušas baumas,ka 2d jāspēlē pret Rīdzeni tā spēle,kura tika pārtraukta.
No divām spēlēm mani Mudīte noteikti nepalaidīs!Bet es gribu piedalīties projektā.Tiešām!Ļoti,ļoti!!! :/
Šodien matemātikas stundā aizgāja ciet.Man skolotāja uzdeva jautājumu un es uz to nevarēju atbildēt.Es nezināju kāda ir pareizā atbilde.Visiem tas šķita tik elementāri.Asaras acīs un nožēlojama apziņa.
Es tiešām sajutos nožēlojama.Bet tas man nelika nokārt degunu.Rīt dodos pie skolotājas un runāšu par man neskaidrajām lietām.IR beidzot jāmācas!
"Agnes,es tā skatos,ka tu ļoti vēlies uzņemties šo visu pasākumu...nu neliedzies,es taču zinu,ka tu gribi."
"Gribēt es varbūt,ka pat gribu,bet man nav laika."
"Tad jau sarunāts!"
Jauki.
Šonedēļ Agnese rīko 10-to iesvētības.
Dienas beigās notika arī žetonvakara sapulce,uz kuru bija "kupls" skaits cilvēku,bet arī tur dabūšu pastrādāt ne pa jokam.
Viss būs kārtībā.
Es necenšos ņemt pārāk daudz.
Es palieku daudzām lietām malā un skatos,kas notiek.
Lūdzu,neliec man atsacīties no tā,kas man palīdz aizvērt acis.
Es daudz domāju par to visu,kas ir bijis izrunāts.Bet no tādas puses,lai atrastu kļūdas un spētu tās labot vai vismaz mainīt.
Kā jau katru brīvdienu rītu,tad devos jau agri uz 47.vsk.lai rakstītu tehnisko protokolu,bet izrādās,ka iedots pliks dators bez programmas iekšā.Tā nu Agnese visu dienu nosēdēja zālē un tad tik tika pie spēlēšanas.Uzvarējām,bet ne bez cīņas.Pamatīgs izrāviens izdevās 4/4.Kādā no pēdējām minūtēm Anete saskrējās ar pretinieci un pārsita lūpas,smaganas un paģība.Kārtējo reizi bija jāsauc ātrā palīdzība :/ Neveiksmes nebeidz mūs vajāt.
Pēc spēles jau traucos uz Jaunmārupi,kur norisinājās Jauno Līderu Skolas izvērtēšanas pasākums.Tāds pats,pats pēdējais kopīgais pasākums.Programma bija jādomā mums pašiem un vadītāji tik pa brītiņam paši iestarpinājās.Visa izvērtēšana izdevās tiešām ļoti jauki un arī mūsu aktivitātes bija izdevušās tik ļoti,ka pēc tām sāpēja vaigi un presīte,jo tika saņemta liela deva smieklu.
Pie gulēšanas tiku ap 5 no rīta.Nedaudz pagulēju,tad knapi piecelos un izvērtēšana turpinājās.Pašās beigās sekoja sertifikātu izsniegšana un pateicības.
Mani un Aleksandru izcēla jo īpaši.
"Visa projekta gaitā mums izcēlās divi cilvēki,kurus mēs nebaidāmies nosaukt par organizācijas jaunajām cerībām un nākotni.Agnesei un Aleksandram mēs vēlamies izteikt vislielāko pateicību par to,ko viņi ir ieguldījuši šajā projektā,par lielo atdevi un darbošanos.Tādēļ tiem tiek nelieli bonusiņi."
Piešķīra mums medāļus,koncentrēto pienu un IMKAS simbolikas.Nekas krāšņs,bet tik ļoti mīļš un jauks.Kad sertifikāti tika izsniegti,tad skumji sametās sirdij.Sentiments iestrādājās,apziņa,ka viss ir beidzies.Bet tiešām.Mēs bijām visi kopā no februāra līdz oktobrim un lai gan izdzīvoja tikai 7,tas jau ir liels rezultāts,jo parasti projektos raksta,ka šādi cilvēki ar tālāko nākotni būs tikai max 3.
Visu nobeidzām un ātri vien vācāmies kopā.Tā kā man bija jāskrien uz spēli,tad tiku ātri vien deportēta uz autobusu ar vēl dažiem steidzīgajiem.Mēs autobusā to visu vēl pārrunājām un nevarējām beigt savas sarunas.
Man pietrūks to 4dienu,kad mēs visi tikāmies.
Atvadas,apskāvieni un solījumi,ka nepazudīsim viens no otra.
Skrēju vien tālāk uz Klijānu ielas sporta zāli,lai rakstītu protokolu un beigās arī nospēlētu.Pa ceļam pārdomāju notikušo.
Mēs pieradināmies paši to neapzinoties.
Uz spēli brīnumainā kārtā paspēju,bet...Mudīte neatveda tehnisko protokolu.Kārtējā reize,kad es attriecos uz zāli,bet viss par velti!Sazvanīju Igo un vinš man vismaz atveda datoru.Tālāk jau viss notika veiksmīgi.
Ar Lāsmu izveidojies labs duets attiecībā uz tehniskā rakstīšanu.
Lāsma vispār bija slima un viņai Mudīte lika spēlēt pie 2 gadus vecākām meitenēm.Beidzot Lāsma arī mani paklausīja un aizgāja pateikt trenerei,ka nevar spēlēt,jo slikti jūtas.Viņa nospēlēja savu spēli un vēl otrā jāspēlē.slimai esot.
Mūsu spēle pret TTP1 izvērtās ļoti mokoša.Tāda sišanās reti kad ir pieredzēta!
Spēli uzvarējām,pateicoties Anetei,kura tiešām nocīnījās.3/4 beigās viņa izmeta metienu nedaudz pāri centram un iemeta pēdējās sekundēs!!!Tas bija liels emociju lādiņš nākamajām 10 minūtēm.
Spēle man beidzās jau 4/4 vidū,akd saņēmu 5-to piezīmi.Es biju tik nikna uz tiesnesi!Viņš man iedeva 2 piezīmes par neko.Es to nesaku,lai aizstāvētos,bet man otrs tiesnesis Anna piekrita,ka sodi tur nebija.
"Piekto tu saņēmi,lai nomierinātu spēli."
Tikai nezin kādēļ tā spēle nenomierinājās un mūs turpināja sist,kamēr tajā pašā laikā mums par katru mazāko pieskaršanos piešķir piezīmi.
Beigu beigās tomēr izcīnījām grūtu uzvaru.Uzvaru sērija turpinās.
Brīvdienās ir spēle pret Tukumu,no kuras Mudīte mani negib laist prom,bet man ir projekts tajā nedēļā!Runāju ar Līgu un viņa tā arī pateica,ka izkrist no projekta es nedrīkstu.Tā kā man nekas cits neatliek kā vēlreiz runāt ar Mudīti.
Ir paklīdušas baumas,ka 2d jāspēlē pret Rīdzeni tā spēle,kura tika pārtraukta.
No divām spēlēm mani Mudīte noteikti nepalaidīs!Bet es gribu piedalīties projektā.Tiešām!Ļoti,ļoti!!! :/
Šodien matemātikas stundā aizgāja ciet.Man skolotāja uzdeva jautājumu un es uz to nevarēju atbildēt.Es nezināju kāda ir pareizā atbilde.Visiem tas šķita tik elementāri.Asaras acīs un nožēlojama apziņa.
Es tiešām sajutos nožēlojama.Bet tas man nelika nokārt degunu.Rīt dodos pie skolotājas un runāšu par man neskaidrajām lietām.IR beidzot jāmācas!
"Agnes,es tā skatos,ka tu ļoti vēlies uzņemties šo visu pasākumu...nu neliedzies,es taču zinu,ka tu gribi."
"Gribēt es varbūt,ka pat gribu,bet man nav laika."
"Tad jau sarunāts!"
Jauki.
Šonedēļ Agnese rīko 10-to iesvētības.
Dienas beigās notika arī žetonvakara sapulce,uz kuru bija "kupls" skaits cilvēku,bet arī tur dabūšu pastrādāt ne pa jokam.
Viss būs kārtībā.
Es necenšos ņemt pārāk daudz.
Es palieku daudzām lietām malā un skatos,kas notiek.
Lūdzu,neliec man atsacīties no tā,kas man palīdz aizvērt acis.