Vakar man šķita,ka es visam atmetīšu ar roku un vnk braukšu mājās,lai ir miers!
Ar Laumu dienas sākumā nemaz nerunāju un tā arī pateicu,lai ar mani nerunā,ja viņa negrib,lai mums ir jāstrīdas.Uztaisijām Bundei dāvanu - koferis ar nepieciešamības lietām iekšā.Koferis tāds vecais brūnā krāsā un riktīgs old school.Aplīmējām viņu,ielikām iekšā bildes,uzlikām kodu un koferis bija gatavs!
Uz skolu neaizgāju.
Lai man nebūtu vēl ilgāk jāatrodas Laumas un Santas sabiedrībā,labprātīgi pieteicos iet uz Čaka ielas Lāčuku vai Bērnu pasauli,lai atrastu basketbola bumbiņu,eglīti un nopirktu mazo 100g Bacardi.
Aičāpoju krustām šķērslām līdz visām padarīšanām un vēl pat paspēju ieskriet pie Elīnas mājās.Vakar no rīta viņu tieši palaida mājās.Parunājāmies un devos tālāk uz kojām pie Laurām,kura pabeidzām dāvanas apstrādi.Tad jau uz treniņu pie mazajiem un beigu beigās pašas uz savu treniņu.
Kkāds dīvains viņš bija.
Vakara treniņos var just dienas nogurumu un nespēku.
Pēc tam jau ātri savācamie sun braucām pie Bundes.Nabaga koferis dabūja lietu.Viss vispār bija baigajā skriešanā,jo bija jāpagūst uz veikalu un pēdējo transportu.
Visa Kolibri blice bija svākusies pie Bundes!
Pat Anna bija kā vienīgais `88 gads.
Una ar visu savu izčakarēto kāju un pat Laumas māsa Maija!
Pasākums bija diez gan mierīgs vai arī man viņš tāds tikai šķita.
Bez nekādas lielās nodzeršanās,lai gan dažiem gan,bet nu neko.
Vētra kā vienmēr jau 2 atslēdzās un tā arī visu nakti nogulēja.
Unas emocijas manējās pacēla augšā.
Viņa bija iedzērusi un viņai sākās depresija.Viss tikai sačakarētās kājas dēļ.Punķi un asaras.Dabūju viņai 30 min skalot smadzenes par to,ka nekas taču nav beidzies,ka viņa atgriezīsies laukumā,ka viņa būs kopā ar savām meitenēm un viņa varēs ar viņām kopā spēlēt.Ir tikai jāpaciešas un nedrīkst visu sačakarēt tagad vēl vairāk.Pa-cie-tī-ba!
Brīdī,kad par piemēru noliku sevi,tad man galvā notika tāds kā klikšķis!Es zinu,ko viņa izjuta.Es ar savu traumu jau 4 gadus mokos.Un kad es viņai pateicu,ka 4 gadus jau esmu tādā stāvoklī kā viņa šobrīd,tad tas viss aizrāva mani.Es pati sāku brukt,jo apzinājos,ka 4 gadus mokos ar patstāvīgām sāpēm,ka es sev čakarēju vēl vairākus nākotnes gadus un tās visas emocijas,kuras bija piemirušas par to visu,ka nevaru spelēt visaugstākajā līmenī - tas viss manī pamodās.
Ir grūti palīdzēt citam,ja tajā pašā laikā tu pats par tieši to pašu sāc brukt kopā.
tas viss beidzās ar to,ka pierunāju viņu iet padziedāt ar viņas meitenēm un tad jau nodevu Unu tālāk Līgai.
Man bija pietiekami.Apsēdos,nedaudz padomāju un centos to virsu novirzīt prom.
Visu mūžu es nevarēšu no tā bēgt prom.
Esmu vīlusies vienā konkrētā cilvēkā.
Un man žēl,ka tā.
No rīta ar Lauru atstopojāmies cauri HES`am uz mājām un ieekonomējām gan naudu,gan laiku.
Pagulēju kādas 5 stundas un diena jau visa galā.
Salst rokas.
Un es sāku šaubīties vai es gribu braukt kkur.
Šoreiz gan runājot par Cēsīm.
Ar Laumu dienas sākumā nemaz nerunāju un tā arī pateicu,lai ar mani nerunā,ja viņa negrib,lai mums ir jāstrīdas.Uztaisijām Bundei dāvanu - koferis ar nepieciešamības lietām iekšā.Koferis tāds vecais brūnā krāsā un riktīgs old school.Aplīmējām viņu,ielikām iekšā bildes,uzlikām kodu un koferis bija gatavs!
Uz skolu neaizgāju.
Lai man nebūtu vēl ilgāk jāatrodas Laumas un Santas sabiedrībā,labprātīgi pieteicos iet uz Čaka ielas Lāčuku vai Bērnu pasauli,lai atrastu basketbola bumbiņu,eglīti un nopirktu mazo 100g Bacardi.
Aičāpoju krustām šķērslām līdz visām padarīšanām un vēl pat paspēju ieskriet pie Elīnas mājās.Vakar no rīta viņu tieši palaida mājās.Parunājāmies un devos tālāk uz kojām pie Laurām,kura pabeidzām dāvanas apstrādi.Tad jau uz treniņu pie mazajiem un beigu beigās pašas uz savu treniņu.
Kkāds dīvains viņš bija.
Vakara treniņos var just dienas nogurumu un nespēku.
Pēc tam jau ātri savācamie sun braucām pie Bundes.Nabaga koferis dabūja lietu.Viss vispār bija baigajā skriešanā,jo bija jāpagūst uz veikalu un pēdējo transportu.
Visa Kolibri blice bija svākusies pie Bundes!
Pat Anna bija kā vienīgais `88 gads.
Una ar visu savu izčakarēto kāju un pat Laumas māsa Maija!
Pasākums bija diez gan mierīgs vai arī man viņš tāds tikai šķita.
Bez nekādas lielās nodzeršanās,lai gan dažiem gan,bet nu neko.
Vētra kā vienmēr jau 2 atslēdzās un tā arī visu nakti nogulēja.
Unas emocijas manējās pacēla augšā.
Viņa bija iedzērusi un viņai sākās depresija.Viss tikai sačakarētās kājas dēļ.Punķi un asaras.Dabūju viņai 30 min skalot smadzenes par to,ka nekas taču nav beidzies,ka viņa atgriezīsies laukumā,ka viņa būs kopā ar savām meitenēm un viņa varēs ar viņām kopā spēlēt.Ir tikai jāpaciešas un nedrīkst visu sačakarēt tagad vēl vairāk.Pa-cie-tī-ba!
Brīdī,kad par piemēru noliku sevi,tad man galvā notika tāds kā klikšķis!Es zinu,ko viņa izjuta.Es ar savu traumu jau 4 gadus mokos.Un kad es viņai pateicu,ka 4 gadus jau esmu tādā stāvoklī kā viņa šobrīd,tad tas viss aizrāva mani.Es pati sāku brukt,jo apzinājos,ka 4 gadus mokos ar patstāvīgām sāpēm,ka es sev čakarēju vēl vairākus nākotnes gadus un tās visas emocijas,kuras bija piemirušas par to visu,ka nevaru spelēt visaugstākajā līmenī - tas viss manī pamodās.
Ir grūti palīdzēt citam,ja tajā pašā laikā tu pats par tieši to pašu sāc brukt kopā.
tas viss beidzās ar to,ka pierunāju viņu iet padziedāt ar viņas meitenēm un tad jau nodevu Unu tālāk Līgai.
Man bija pietiekami.Apsēdos,nedaudz padomāju un centos to virsu novirzīt prom.
Visu mūžu es nevarēšu no tā bēgt prom.
Esmu vīlusies vienā konkrētā cilvēkā.
Un man žēl,ka tā.
No rīta ar Lauru atstopojāmies cauri HES`am uz mājām un ieekonomējām gan naudu,gan laiku.
Pagulēju kādas 5 stundas un diena jau visa galā.
Salst rokas.
Un es sāku šaubīties vai es gribu braukt kkur.
Šoreiz gan runājot par Cēsīm.