Mans 1.septembris.
Kā jau katru gadu,tad vēsu prātu ceļamies no rīta augšā,sakopjamies un prom uz skolu.Šķiet,ka jau otro gadu pēc kārtas skolotājai dāvināju lilliju.Puķu pirkšanas process man nekad nav gājis ātri.
Diena iesākās ar skolas direktora runu un mazo skolēnu uzvedumiem un labu vēlējumiem.
Devāmies uz klasi,kur izspēlējām "grābstīšanās" spēli.Skolotāja pastāstīja par to,kas mūs sagaida un tad jau laidām brīvībā.
Protams,ka šī diena bija jānosvin,bet manos plānos nebija to nosvinēt tik "smagi".
Aizgājām ar meitenēm uz Pomodoro,kur paēdām,tad devāmies pie Līgas.Tur iztukšoju vienu alu un dabūju arī izgaršot viskiju ar upeņu sulu.Sazvanijām savējos džekus un devāmies LB virzienā.Ko pērkam?Davai šņabi.Esmu pret,jo šņabi nedzeru.Beigās tomēr piekrītu,jo ne jau es maksāju.
Es šņabi nedzeru un tagad zinu,ka pie šī solījuma turpmāk arī palikšu.Viena no smagākajām apdzeršanās reizēm.Nožēlojami jau vien bija tas,ka mēs dzērām uz ielas.Tālāk jau man bija Galerijas tualešu apciemojums,Ilvijas darbavietas apgāšana un vēl galerijas sienu stutēšāna.Kad viss bija izdzerts,tad devāmies uz Red Fred alus restorānu.Jau ieejot iekšā,man palika slikti no tiem cigarešu dūmiem,tādēļ izvilkos ārā paelpot gaisu.Tas arī bija moments,kad sapratu,ka jātiek mājās.Ja mājās es "aizbraucu" ap pus 9,tad reāli tas notika tikai ap 10-tiem.Paliak slikti.Es nezinu kādā veidā,bet kkā es tiku līdz mikriņiem.Iesmēreju 50 santīmus šoferim un tālāk jau visu ceļu nogulēju.Kāda sieviete mani pamodināja,lai es nenoguļu savu pieturu.Bet man bija jābrauc līdz galam.Planējošā stāvoklī ievēlos mājās.Labi,ka mātes nebija,jo tad būtu bijusi lekcija.Mājās bija tikai tētis.Pārģērbos un biju gultā iekša un gulēju.Labi,ka vismaz modinātajuuzliku,lai nenogulētu jau pirmo skolas dienu.No rīta pamodos un saprotu,ka galva vēl joprojām griežas.Kkāda galīgi nekāda aizbraucu uz skolu un tad jau atnāca vaļā.
Es vairs tiešām nekad nedzeršu šņabi,pie tam,ja pirms tam jau esmu kko dzērusi.
Pa dienu mūs arī intervēja japāņu televīzija,kura taisīja raidījumu par Latviju.Beigās sanāca tā,ka no mums trijām,visvairāk dabūju runāt es.Man jau tā lielākā mute uz to runāšanu.
Zinu,ka vakara gaitā man zvanīja arī Santa un Diāna un piedāvāja mums visām braukt pie Diānas,bet šādu piedāvājumu es saņemu tad,kad man bija pārāk sūdīgi,lai vel kkur dotos un lai vispār spētu atbildēt uz zvanu.Zinu,ka zvanīja arī Gaiļuks un jautāja par rītdienas spēli un zinu to,ka mamma arī zvanīja.Galvenais,ka atbildēju.
Bija iespēja palikt pie Līgas pa nakti,bet tā kā man bija nākamajā dienā spēle,tad nevarēju palikt,jo pie formas netieku.Laumai to vismaz atveda māsa.Patiesībā,es nemaz nevēlējos tik ļoti palikt.Ak dies,cik ļoti es gribēju tikt mājās.Vai arī kādu blakus,lai mani tomēr nedaudz pieskata un pastabilizē.
Tajā brīdī es izjutu kaut kādas bailes.
Bailes par sevi.Un savu drošību.
Māsa arī dabūja no manis manus murgus.Šoreiz vismaz vieglākā veidā.
Fuij...viss.Ar šo es sev apsolos,ka lietošu maksimāli maz alkohola.
Šodien bija spēle pret LSPA studentēm.Nu zin,viņas spēlēja tā,it kā tā būtu dzīvības un nāves spēle.Pietiekami agresīvi priekš draudzības spēles.Pati spēle notika tādēļ,ka bija atbraukuši zviedru skauti.Šoreiz viņi skatijās uz Alenu,lai viņai piedāvātu spēlēt,bet viņi brauks arī nākamgad un jau uzmeta acis uz pāris mūsu meitenēm.
Piedāvājums jau labs un vilinošs.Zviedri piedāvā spēlēt 1+1 sezonu Zviedrijā,mēnesī par to saņemot 500 eiro,kas priekš Latvijas ir liela nauda.Sūdīgākais tas,ka nevar savienot ar mācībām Zviedrijā.
Par šo es jautāju māsai viedokli.Ko viņa teiktu,ja man piedāvātu spēlēt par šādām summām Zviedrijām.
Protams,ka viņai bija daudz argumenti,kādēļ lai es nebrauktu.Nebija neviena paša,kurš būtu par to,lai es brauktu.Laikam jau sākumā nedaudz sabiedēju viņu ar to,kā es to visu pasneidzu.Tā,it kā jau būtu nolemts,ka jā,es braucu.Pat ja man izteiktu šādu piedāvājumu,tad zinu,ka vecāki man ļautu pašai izlemt,bet nākamais vārds ir Alexai un ja viņa ir pret,tad tāds paliek arī mans lēmums.Man ir žēl pamest tos cilvēkus,kuri ir Latvijā.Ja jau es tagad esmu sailgojusies pēc Alexas,tad kā būtu,ja manis nebūtu Latvijā veselu gadu?Nē,paldies,man tas nav vajadzīgs.Es tomēr zinu,ko es gribu nākotnē darīt un tas nav tik tiešā veidā saistīts ar basketbolu.Protams,es neatmetu variantu,ka es paralēli studijām vai pēc tām varētu trenēt kādus mazos iekš Kolibri.Mudīte jau tiešām ļoti,ļoti grib mani redzēt kā nākamo treneri.ne velti no viņas puses ir izskanējuši piedāvājumi.
Nav ko sapņot.Dzīvosim - redzēsim!
***
Varavīksnes bildi iesniedzu konkursam "Viena diena Latvijā".
Rīt vēsture,kuru nedrīkst nogulēt!
Latviešu veči šodien pret Spāniju parādīja labu pretestību,bet līdz 2.puslaikam nespēja izvilkt.Rīt jāspēlē pret Portugāli un ja uzvar,tad tiek tālāk uz 2.kārtu.
***
Māsai kārtējās iedomu lēkmes,bet iet pie ārsta viņa nepiekrīt.Kā gan lai savādak es laužu viņas iedomas?
Nešpmetns skuķis palicis.
Alexa,nečakarē sev dzīvi! :)
Kā jau katru gadu,tad vēsu prātu ceļamies no rīta augšā,sakopjamies un prom uz skolu.Šķiet,ka jau otro gadu pēc kārtas skolotājai dāvināju lilliju.Puķu pirkšanas process man nekad nav gājis ātri.
Diena iesākās ar skolas direktora runu un mazo skolēnu uzvedumiem un labu vēlējumiem.
Devāmies uz klasi,kur izspēlējām "grābstīšanās" spēli.Skolotāja pastāstīja par to,kas mūs sagaida un tad jau laidām brīvībā.
Protams,ka šī diena bija jānosvin,bet manos plānos nebija to nosvinēt tik "smagi".
Aizgājām ar meitenēm uz Pomodoro,kur paēdām,tad devāmies pie Līgas.Tur iztukšoju vienu alu un dabūju arī izgaršot viskiju ar upeņu sulu.Sazvanijām savējos džekus un devāmies LB virzienā.Ko pērkam?Davai šņabi.Esmu pret,jo šņabi nedzeru.Beigās tomēr piekrītu,jo ne jau es maksāju.
Es šņabi nedzeru un tagad zinu,ka pie šī solījuma turpmāk arī palikšu.Viena no smagākajām apdzeršanās reizēm.Nožēlojami jau vien bija tas,ka mēs dzērām uz ielas.Tālāk jau man bija Galerijas tualešu apciemojums,Ilvijas darbavietas apgāšana un vēl galerijas sienu stutēšāna.Kad viss bija izdzerts,tad devāmies uz Red Fred alus restorānu.Jau ieejot iekšā,man palika slikti no tiem cigarešu dūmiem,tādēļ izvilkos ārā paelpot gaisu.Tas arī bija moments,kad sapratu,ka jātiek mājās.Ja mājās es "aizbraucu" ap pus 9,tad reāli tas notika tikai ap 10-tiem.Paliak slikti.Es nezinu kādā veidā,bet kkā es tiku līdz mikriņiem.Iesmēreju 50 santīmus šoferim un tālāk jau visu ceļu nogulēju.Kāda sieviete mani pamodināja,lai es nenoguļu savu pieturu.Bet man bija jābrauc līdz galam.Planējošā stāvoklī ievēlos mājās.Labi,ka mātes nebija,jo tad būtu bijusi lekcija.Mājās bija tikai tētis.Pārģērbos un biju gultā iekša un gulēju.Labi,ka vismaz modinātajuuzliku,lai nenogulētu jau pirmo skolas dienu.No rīta pamodos un saprotu,ka galva vēl joprojām griežas.Kkāda galīgi nekāda aizbraucu uz skolu un tad jau atnāca vaļā.
Es vairs tiešām nekad nedzeršu šņabi,pie tam,ja pirms tam jau esmu kko dzērusi.
Pa dienu mūs arī intervēja japāņu televīzija,kura taisīja raidījumu par Latviju.Beigās sanāca tā,ka no mums trijām,visvairāk dabūju runāt es.Man jau tā lielākā mute uz to runāšanu.
Zinu,ka vakara gaitā man zvanīja arī Santa un Diāna un piedāvāja mums visām braukt pie Diānas,bet šādu piedāvājumu es saņemu tad,kad man bija pārāk sūdīgi,lai vel kkur dotos un lai vispār spētu atbildēt uz zvanu.Zinu,ka zvanīja arī Gaiļuks un jautāja par rītdienas spēli un zinu to,ka mamma arī zvanīja.Galvenais,ka atbildēju.
Bija iespēja palikt pie Līgas pa nakti,bet tā kā man bija nākamajā dienā spēle,tad nevarēju palikt,jo pie formas netieku.Laumai to vismaz atveda māsa.Patiesībā,es nemaz nevēlējos tik ļoti palikt.Ak dies,cik ļoti es gribēju tikt mājās.Vai arī kādu blakus,lai mani tomēr nedaudz pieskata un pastabilizē.
Tajā brīdī es izjutu kaut kādas bailes.
Bailes par sevi.Un savu drošību.
Māsa arī dabūja no manis manus murgus.Šoreiz vismaz vieglākā veidā.
Fuij...viss.Ar šo es sev apsolos,ka lietošu maksimāli maz alkohola.
Šodien bija spēle pret LSPA studentēm.Nu zin,viņas spēlēja tā,it kā tā būtu dzīvības un nāves spēle.Pietiekami agresīvi priekš draudzības spēles.Pati spēle notika tādēļ,ka bija atbraukuši zviedru skauti.Šoreiz viņi skatijās uz Alenu,lai viņai piedāvātu spēlēt,bet viņi brauks arī nākamgad un jau uzmeta acis uz pāris mūsu meitenēm.
Piedāvājums jau labs un vilinošs.Zviedri piedāvā spēlēt 1+1 sezonu Zviedrijā,mēnesī par to saņemot 500 eiro,kas priekš Latvijas ir liela nauda.Sūdīgākais tas,ka nevar savienot ar mācībām Zviedrijā.
Par šo es jautāju māsai viedokli.Ko viņa teiktu,ja man piedāvātu spēlēt par šādām summām Zviedrijām.
Protams,ka viņai bija daudz argumenti,kādēļ lai es nebrauktu.Nebija neviena paša,kurš būtu par to,lai es brauktu.Laikam jau sākumā nedaudz sabiedēju viņu ar to,kā es to visu pasneidzu.Tā,it kā jau būtu nolemts,ka jā,es braucu.Pat ja man izteiktu šādu piedāvājumu,tad zinu,ka vecāki man ļautu pašai izlemt,bet nākamais vārds ir Alexai un ja viņa ir pret,tad tāds paliek arī mans lēmums.Man ir žēl pamest tos cilvēkus,kuri ir Latvijā.Ja jau es tagad esmu sailgojusies pēc Alexas,tad kā būtu,ja manis nebūtu Latvijā veselu gadu?Nē,paldies,man tas nav vajadzīgs.Es tomēr zinu,ko es gribu nākotnē darīt un tas nav tik tiešā veidā saistīts ar basketbolu.Protams,es neatmetu variantu,ka es paralēli studijām vai pēc tām varētu trenēt kādus mazos iekš Kolibri.Mudīte jau tiešām ļoti,ļoti grib mani redzēt kā nākamo treneri.ne velti no viņas puses ir izskanējuši piedāvājumi.
Nav ko sapņot.Dzīvosim - redzēsim!
***
Varavīksnes bildi iesniedzu konkursam "Viena diena Latvijā".
Rīt vēsture,kuru nedrīkst nogulēt!
Latviešu veči šodien pret Spāniju parādīja labu pretestību,bet līdz 2.puslaikam nespēja izvilkt.Rīt jāspēlē pret Portugāli un ja uzvar,tad tiek tālāk uz 2.kārtu.
***
Māsai kārtējās iedomu lēkmes,bet iet pie ārsta viņa nepiekrīt.Kā gan lai savādak es laužu viņas iedomas?
Nešpmetns skuķis palicis.
Alexa,nečakarē sev dzīvi! :)