apslāpētās sirdis

Mans labais noskaņojums palika nometnes sienās.Nu ja,tur taču bija smiekli,ārdīšanās,smaidi un cilvēki.Arī te ir cilvēki,bet tie paši.Vajag jaunas sejas.

Nesaprotu,kas man tā ir uznākusi par dzīves mācīšanu.Pašai no tā labuma tik un tā nekāda.
Mācu Lāsmai kā dzīvot.Vai izdzīvot?

Jau no agra rīta biju Rīgā un satiku Dinu un Alexandru.Pārrunājām projekta lietas.Tad jau skrēju uz citā virzienā,lai satiktu savējās.Satiku.Tad ātri vien aizlaidos uz skolu,lai projektam sarunātu telpas.Telpas savā skolā dabūju.
Problēma ir tikai viena - man nav naudas.
Rasa diez vai šīs nedēļas laikā man to naudu ieskaitīs.Bet pirmā nodarbība ir jau šodien.

Ar Alexu arī nesanāk parunāties.Tik šodien bija ātrais "kā tev iet?kur esi?".
Varbūt tā pat ir labāk,jo man pēdējās dienās it nemaz negribas ar kādu sarunāties.Nezinu kāpēc tā ir sanācis.

Atbraucot mājās,es atgriezos pie tā,no kā nevaru aizbēgt.

Darbnīcas papīrus ieliku.
Mazā Cilveka papīrus ieliku.
Somu tūlīt došos sakrāmēt.

Rīt ir kõmas pasākums.Laidīšu garām šitādu pasācienu!Lielākā Kolibri nodzeršanās.

Rīt braucu uz nometni.
Tas,ka braucu uz Cēsīm,vēl neko nenozīmē.

Sestdien man jābūt agri no rīta atpakaļ Rīgā,lai novadītu iepazīšānās pasākumu.

Viss it kā ir.

***

Man ir tikai viena mazā māsa.
Un viss!

***

Šodien man nav tevis žēl.



Mans psihologa amats ir atgriezies.
Un es esmu atbildīga par to,kuru atkal esmu pieradinājusi.

Laikam prāts pieprasa svaigas asinis.