Slinkums rakstīt p[ar aizvadīto nedēļu,bet vēlāk nespēšu saņemties un tad nožēlošu.
Aidā!
Par 26.jūn jau rakstīju.Tā bija mana lielā stopošanās diena.
27.jūn.
Novadīju savu 3h garo nodarbību visriebīgākajai grupai.Nu neko.Nometne sbeigās viņi pat palika tīri ciešami kā komanda.Pat ķiršos padalijās,bet pirms tam viens otram bija gatavi ādu pār acīm novilkt.
Sēdēju žūrijā tādam pasākumam kā "Dejo ar zvaigzni".Patiesībā,bija grūti vērtēt.Bijām kopā 4 vērtētāji - es,sk. Anita, sk. Evi un sk. Jurenoks.Viņš mani arī atveda tajā dienā uz nometni.
Biju gulējusi nieka 3h,jo 4:30 bija jāceļās.
Vakarā uznāca širminieks.Izdzēru savus 2 alus un sāku runāt muļķības.Širminieks ne jau tāds,ka apdzēros,bet gan vnk stulbums uznāca virsū.Pieļauju,ka tas bija negulēto stundu dēļ.Gulēt atkal aizgājām nakts vidū.Šoreiz laikam 3 naktī.
28.jūn.
Šī bija vistrakākā,emocijām bagātākā un nogurdinošakā diena no visām!
Pa dienu izspēlējām jauktajās komantās volejbola turnīru,kurā ieguvām 2.vietu.
Vakarā 19:00 sākās orientēšanās.
Ārā lija lietus,pūta vējš un bija diez gan zema temperatūra.2h maldijāmies pavisam nepareizā virzienā.Labākais ir tas,ka neviens no mūsu grupas nekad nebija Vecpiebalgā jau iepriekš bijis.Kad 2h bija vejā,visi nosaluši un slapji,tad daudzi uzlika mīksto un gāja mājās.Mēs beigās apvienojāmies kopā kādas 4 komandas un visi aizgāja mājās.Bet es negribeju nekur iet,kamēr neesmu atradusi vismaz vienu kontrolpunktu!!!Tā arī pateicu un negrasījos iet mājās,pat neskatoties uz to,kāda stāvoklī biju.Lauma man piebiedrojās.Par to gan biju pārsteigta.Aizgājām un sākumpunktu un uzmanīgi sākām iet.Jau pašā sākumā nesapratām,kas un kā,bet viss tika kontrolēts.Izspriedām,kur atrodas kontrolpunkts un secinājām,ka tas bija turpat pašā sākumā,nevis tā kā mēs,aizskrējām vismaz 2 vai pat 3 km pa labi.Pirms bijām pie 1.kontrolpunkta,tad uz ceļa apstajās mašīna,kurā sēdēja Kārlis,Evi vīrs, un viņš mums teica,lai ejam mājās.Mēs tam pretojāmies un es izlūdzos,lai ļauj mums atrast vismaz vienu punktu.Atļāva.Pirmajā kontrolpunktā bija norauts zīmulis,tādēļ es kā lietisko pierādījumu paņēmu striķīti,kurā viņam bija jāatrodas.Tālāk nedaudz paskrējām,tad pagājām un atradām vēl 3 punktus.Mēs izvazājāmies pa mežiem,pa purviem,pa brikšņiem.Kādā no punktiem es iekritu plūstošajās smiltīs.Ja ne smiltīs,tad pamatīgos šķidros dubļos gan.Labā kāja nedaudz zem gurna,bet kreisā virs potītes.Ķēros pie koka,bet tie bija satrūdējuši un lūza.Kkā uzvilkos augšā.Patiesībā,mani ķēra šoks.Pēc tās iekrišanās domāšana vispār atslēdzās.Lauma par mani smējās! Es teju vai nepalieku bez apaviem un sirdstrieku nedabūju,bet viņa smējās.Atvainojās par to,bet es viņu saprotu.Es arī būtu smējusies.Kad viņai vajadzēja tikt tam pāri,tad viņa gan vairs nesmējās.Pietam bijām meža malā un sāka strauji palikt tumšs.Laumi nekas cits neatlika kā lekt.Liku viņai sasiet stiprāk kedas,jo tad viņa paliktu bez tām.Ideāli viņa nepārleca.Tiesa,viņa dabūja daudz mazāk nekā es - netīrs līdz potītēm.Sāka tiešām strauji palikt tumš un mums vel bija palikuši 3 kontrolpunkti.Izdomājām,ka neiesim tiem pakaļ,jo tagad primārais bija tikt mājās.Bija jāiet pāri lielai pļavai,kura bija pauguraina.Uzkāpām paugurā un es pamanīju ūdenstorni.Zināju,ka tur ir jābūt arī mājām.Gājām vienā virzienā un tad Lauma pateica,ka priekša ir suns!Pamanīju viņu arī un tad Lauma pateica,ka viņi ir 3 gabali.Ātri nokāpām no paugura augšas un pagājām nedaudz zemāk.Teicu,ka jāpieliecas,jo pēc tā,ko redzēju es,man nešķita,ka tie ir suņi!Pirmā doma bija,ka tie ir vilki.Liku pietupties,ko arī darijām un tad viņai pateicu,ka tie nav suņi.Šie zvēri mums bija 100-150m attālumā.Lauma piecēlās,lai paskatītos,kurā virzienā viņi dodas.Un tad viņa pateica,ka viņi tur ir jau 5!Labi,ka viņi skrēja uz meža pusi,bet mums sanāktu iet viņiem ceļā.Nogaidijām kamēr viņi ielien mežā un gājām pāri pļavai prom uz mājām.Riktīga baiļu sajūta pārņēma.Ātrāk gribējās tikt prom no tās pļavas.Ap 23:00 ieradāmies mājās! Bijām pārlaimīgas,ka esam beidzot drošībā.Evi mūs mēģināja sazvanīt un bija stresā,bet pārējie tā..nu tā..zināja,ka tiksim galā.Bija 12 neatbildēti zvani.Arī Arnis zvanīja.Tikām dušā un tad visiem bija jāstāsta kā mums gājis.Vēl tad bija tā nedrošuma un baiļu sajūta.Nedaudz pirms 3 aizgāju gulēt.tad vel Grundmanis ienesās istabiņā un sāka ar zibspuldzi visus modināt.
29.jūn.
Uz mirkli pamodos no tā,ka mani modināja Lauma un jautāja vai es iešu uz brokastīm.Pateicu,ka nē un gulēju tālāk.Biju šausmīgi nogurusi.Nedz uz brokastīm,nedz uz rīta sanākšanu es neaizgāju.Pēc brokastīm zvanīja Evi un izspēlēja ar mani baigo joku.
"Agnes,tu guli?"
"Vairs jau nē"
"Nu skaidrs"
Un nolika klausuli.Viņa mani pamodināja.Lauma un Santa atnesa man brokastis uz istabiņu un pateica jauko vēsti,ka man pēc 30min ir jāvada nodarbība vidusskolas grupai.Ou well.Labi,ka lielākā daļa bija pohaina un es atļāvu viņiem nepiedalīties.Tas man atviegloja strādāšanu.Arī viņiem patika.Nodarbība bija riktīgi smieklīga.It īpaši,kad bija jāpilda zvaigznes uzdevums un enerdžaizeris.
kad bija tā kopā sanākšana pēc brokastīm,tad man un Laumai tika apbalvojums par drosmi un cīņasspara nezaudēšanu.Tas bija patīkami,bet mūsu atrastos kontrolpunktus tik un tā neieskaitīja.
Pēc pusdienām notika "Skrējiens pēc miljona",kurā mums bija jāstartē kā 13-tajai komandai.Rezultātus ņēma no tā,kā bija gājis iepriekšējās dienas orientēšanās sacensībās.Aij..apkārtni nezinājām,bildes kkā jau sameklējām un pie tās dārgumu lādes tikām!Šoreiz neskrējām tik traki un nekur nepareizi neaizgājām.Vismaz bija prieks to visu darīt.
Vakarā zvanīja Alexa no Tallinas.Šitie viņas zvani ārpus LV uzreiz liek smaidīt! :)
Šitā bija nakts,kad mēs līdz 24:00 bijām zālē un spēlējām volejbolu.Un arī nakts,kad neko nedzēru.Un nemaz neprasijās.
30.jūn.
pa dienu mums bija noslēguma pasākums,uz kuru bija ieradušies arī vecāki un daži skolotāji.Dejojām un dziedājām.
Pēc brokastīm man bija brīvs un pagulēju.Pamodos no tā,ka skolotāja Anita ienāca istabiņā un sāka kritzēt kkādus sīkos,kuri naktī nav ļāvuši gulēt.Izspļāvu vārdus,ka skolotāju uzreiz var dzirdēt,kā viņa ienāk.
"Guli,guli,Agnes.Uz tevi jau es nedusmojos.Tu jau man strādā kā nēģeris." Smaids.
Sagatavojāmies naktij.
Vakrā bija šis pasākums.Tā laikā man tieši Arnis zvanīja un pa visu zāli sāka skanēt Ēst Mazo Lācīti.Tas daudziem lika pasmieties un man ar`,jo trāpīja tieši tad,kad skolotāja runāja.
Uz beigām bija lielā pateikšanās skolotājiem.Nolēmu,ka neiešu priekša un paliku sēdot,jo nav jau tur nemaz tik liels mans ieguldījums.Un tad Anita sāka saukt - Agnese!Agnese!Agnese! un visi sāka kliegt līdzi.Man nekas cits neatlika un devos skatuves priekša.Tika man arī lielie applausi un pateicība.Tad direktors pateica Anitai - applausi nerimsies tik ilgi,kamēr tu nepateiksi,ka nākamgad nometne notiks! Anita neko neatbildeja.Viņa klusēja,bet publika applaudēja.Un tā tas notika ilgi līdz ko applausi beidzās.Anita piegāja pie Lienes un Andas un pastūmas viņas nedaudz uz priekšu,piegāja pie Riharda un tad arī pie manis un teica:
"Šie būs tie cilvēki,kuri jums nākamgad rīkos nometni!Nometnes notiks!"
Sekoja lielā applausi un svilpienu jūra :) Oi,kā smaids rotāja seju!
Pēc tam devāmies ārā,kur bija pikniks - desas,dārzenīši,sarunas,uguns un iekšā mūs gaidīja klinģeris un augļi.Beidzot apēdos ķiršus!Ņammma!
Nu un pēdējā nakts.Man neizdevusies.Jau pēcpusdienā sāka sāpēt galva un tā turpinājās visu nakti.Tam visam pa virsu vēl drebuļi,aukstuma/karstuma viļņi un sliktas dūšas sajūta.Nu nebiju es dzērusi,lai man no tā paliktu šitik dranķīgi.Tas arī bija iemesls,kādēļ vairāk kā 200g bonīti neizdzēru un atvedu visu lieli o,7 pudeli mājās.
Kāda meitene,kura ir laikam 2 vai 3 gadus jaunāka par mani,uzrunāja mani,Laumu un Santu un izteicās-
"Jūs vienmēr izskataties iedomīgas,bet tādas taču neesat,vai ne?Man vienmēr ir bijis bail ar jums iepazīties."
Tas mūs pamatīgi apstulbināja.Meiteni sauc Māra un viņa vnk bija apkodusies.No vidusskolieniek pamatīgi apkodies bija Lauskis,jo viņš vnk ņēma un trekterēja to šņabi,kas viņam bija un trekterēja tiešā nozīmē.Daudziem kkā šodien vai nu negāja iekšā,vai nu kkas cits bija.Visi tā daudz maz mierīgi.Par Lauski un Grundmani rēcām.Pēc 5 aizgāju uz istabiņu gulēt.Vēl joprojām slikti jutos.Pārējie iedomaja,ka jāiet uz ezeru un leca ārā pa 1.stāva logu.Pirms tam bija lielie joki.Grundmanis iebrāzās istabiņā un sāka kko murgot,pēc brīža ienāca arī pārējie un lielais prikols bija,ka jāpamodina Santa un Bernāte.Žēl gan,ka Bernāte vēl negulēja.Šajā brīdī es biju dusmīga,jo Laumai vajadzēja apturēt viņus šādas idejas realizācijai.
Aizmigu ap 5:30 un uz brokastīm knapi spēju pamosties.Vēl pēdejā sms Alexai un aizgāju čucēt.
1.jūl.
Brokastīs bijām maz un nav nekāds brīnums.Viss rīts veltīts,lai sakrāmētos un izgulētos.Sagruzījāmies iekšā autobusā un braucām beidzot mājās.Nekas tāds īpašs nenotika.
Mājās atbraucu vēlā pēcpusdienā.Veļa iekša veļasmašīnā un tiku skaidrībā ar visām savām projekta lietām.
Rezumē.
Visā visumā,man nometne patika un es nemaz nenožēloju,ka aizbraucu.Nākamgad mēs bliezīsim!
Šodien mājās atbraucu un rīt jau prom uz Madlienu.Jau ZB šitais,bet neko darīt.Man šodien atņēma manas pēdējās 2 brīvās dienas jūlijā.Kolibri izdomājuši,ka vajag pasākumu.Ļoti šaubos,ka es tajā piedalīšos.Es avru derēt,ka neko vairāk,kā tikai gulēt mājās,es nevēlēšos.Pietam pēc nometnes,kurā gandrīz 2 nedēļas ir pavadīta komandas sabiedrībā.
Rīt Laumām vārda diena,bet mums vispār nekas nav izdomāts.
Šodien izkāpjot no autobusa,mani pārsteidza tas,ka priekšā atradās Edis ar Alisi.Es sākumā viņus nemaz nepamanīju,paskatījos uz viņiem un novērsos.Un tad izskanēja -Bernāt?- un atskatoties es beidzot sapratu!Tas bija tiešām liels pārsteigums un es samulsu.
Piegāju pie skolotājas,lai pajautātu,kur ir Vecpilsētas iela un viņa man atbildes vietā uzlika buču uz vaiga un pateicās par to darbu,kuru biju ieguldījusi :)
Mājās tiku veiksmīgi,ja neskaita to,ka gandrīz urīnpūslis pārsprāga.
Šo sāku rakstīt 21:52,bet tagad ir 23:41.
ES NEGRIBU NEKUR BRAUKT!
Es tiešām negribu.
Aidā!
Par 26.jūn jau rakstīju.Tā bija mana lielā stopošanās diena.
27.jūn.
Novadīju savu 3h garo nodarbību visriebīgākajai grupai.Nu neko.Nometne sbeigās viņi pat palika tīri ciešami kā komanda.Pat ķiršos padalijās,bet pirms tam viens otram bija gatavi ādu pār acīm novilkt.
Sēdēju žūrijā tādam pasākumam kā "Dejo ar zvaigzni".Patiesībā,bija grūti vērtēt.Bijām kopā 4 vērtētāji - es,sk. Anita, sk. Evi un sk. Jurenoks.Viņš mani arī atveda tajā dienā uz nometni.
Biju gulējusi nieka 3h,jo 4:30 bija jāceļās.
Vakarā uznāca širminieks.Izdzēru savus 2 alus un sāku runāt muļķības.Širminieks ne jau tāds,ka apdzēros,bet gan vnk stulbums uznāca virsū.Pieļauju,ka tas bija negulēto stundu dēļ.Gulēt atkal aizgājām nakts vidū.Šoreiz laikam 3 naktī.
28.jūn.
Šī bija vistrakākā,emocijām bagātākā un nogurdinošakā diena no visām!
Pa dienu izspēlējām jauktajās komantās volejbola turnīru,kurā ieguvām 2.vietu.
Vakarā 19:00 sākās orientēšanās.
Ārā lija lietus,pūta vējš un bija diez gan zema temperatūra.2h maldijāmies pavisam nepareizā virzienā.Labākais ir tas,ka neviens no mūsu grupas nekad nebija Vecpiebalgā jau iepriekš bijis.Kad 2h bija vejā,visi nosaluši un slapji,tad daudzi uzlika mīksto un gāja mājās.Mēs beigās apvienojāmies kopā kādas 4 komandas un visi aizgāja mājās.Bet es negribeju nekur iet,kamēr neesmu atradusi vismaz vienu kontrolpunktu!!!Tā arī pateicu un negrasījos iet mājās,pat neskatoties uz to,kāda stāvoklī biju.Lauma man piebiedrojās.Par to gan biju pārsteigta.Aizgājām un sākumpunktu un uzmanīgi sākām iet.Jau pašā sākumā nesapratām,kas un kā,bet viss tika kontrolēts.Izspriedām,kur atrodas kontrolpunkts un secinājām,ka tas bija turpat pašā sākumā,nevis tā kā mēs,aizskrējām vismaz 2 vai pat 3 km pa labi.Pirms bijām pie 1.kontrolpunkta,tad uz ceļa apstajās mašīna,kurā sēdēja Kārlis,Evi vīrs, un viņš mums teica,lai ejam mājās.Mēs tam pretojāmies un es izlūdzos,lai ļauj mums atrast vismaz vienu punktu.Atļāva.Pirmajā kontrolpunktā bija norauts zīmulis,tādēļ es kā lietisko pierādījumu paņēmu striķīti,kurā viņam bija jāatrodas.Tālāk nedaudz paskrējām,tad pagājām un atradām vēl 3 punktus.Mēs izvazājāmies pa mežiem,pa purviem,pa brikšņiem.Kādā no punktiem es iekritu plūstošajās smiltīs.Ja ne smiltīs,tad pamatīgos šķidros dubļos gan.Labā kāja nedaudz zem gurna,bet kreisā virs potītes.Ķēros pie koka,bet tie bija satrūdējuši un lūza.Kkā uzvilkos augšā.Patiesībā,mani ķēra šoks.Pēc tās iekrišanās domāšana vispār atslēdzās.Lauma par mani smējās! Es teju vai nepalieku bez apaviem un sirdstrieku nedabūju,bet viņa smējās.Atvainojās par to,bet es viņu saprotu.Es arī būtu smējusies.Kad viņai vajadzēja tikt tam pāri,tad viņa gan vairs nesmējās.Pietam bijām meža malā un sāka strauji palikt tumšs.Laumi nekas cits neatlika kā lekt.Liku viņai sasiet stiprāk kedas,jo tad viņa paliktu bez tām.Ideāli viņa nepārleca.Tiesa,viņa dabūja daudz mazāk nekā es - netīrs līdz potītēm.Sāka tiešām strauji palikt tumš un mums vel bija palikuši 3 kontrolpunkti.Izdomājām,ka neiesim tiem pakaļ,jo tagad primārais bija tikt mājās.Bija jāiet pāri lielai pļavai,kura bija pauguraina.Uzkāpām paugurā un es pamanīju ūdenstorni.Zināju,ka tur ir jābūt arī mājām.Gājām vienā virzienā un tad Lauma pateica,ka priekša ir suns!Pamanīju viņu arī un tad Lauma pateica,ka viņi ir 3 gabali.Ātri nokāpām no paugura augšas un pagājām nedaudz zemāk.Teicu,ka jāpieliecas,jo pēc tā,ko redzēju es,man nešķita,ka tie ir suņi!Pirmā doma bija,ka tie ir vilki.Liku pietupties,ko arī darijām un tad viņai pateicu,ka tie nav suņi.Šie zvēri mums bija 100-150m attālumā.Lauma piecēlās,lai paskatītos,kurā virzienā viņi dodas.Un tad viņa pateica,ka viņi tur ir jau 5!Labi,ka viņi skrēja uz meža pusi,bet mums sanāktu iet viņiem ceļā.Nogaidijām kamēr viņi ielien mežā un gājām pāri pļavai prom uz mājām.Riktīga baiļu sajūta pārņēma.Ātrāk gribējās tikt prom no tās pļavas.Ap 23:00 ieradāmies mājās! Bijām pārlaimīgas,ka esam beidzot drošībā.Evi mūs mēģināja sazvanīt un bija stresā,bet pārējie tā..nu tā..zināja,ka tiksim galā.Bija 12 neatbildēti zvani.Arī Arnis zvanīja.Tikām dušā un tad visiem bija jāstāsta kā mums gājis.Vēl tad bija tā nedrošuma un baiļu sajūta.Nedaudz pirms 3 aizgāju gulēt.tad vel Grundmanis ienesās istabiņā un sāka ar zibspuldzi visus modināt.
29.jūn.
Uz mirkli pamodos no tā,ka mani modināja Lauma un jautāja vai es iešu uz brokastīm.Pateicu,ka nē un gulēju tālāk.Biju šausmīgi nogurusi.Nedz uz brokastīm,nedz uz rīta sanākšanu es neaizgāju.Pēc brokastīm zvanīja Evi un izspēlēja ar mani baigo joku.
"Agnes,tu guli?"
"Vairs jau nē"
"Nu skaidrs"
Un nolika klausuli.Viņa mani pamodināja.Lauma un Santa atnesa man brokastis uz istabiņu un pateica jauko vēsti,ka man pēc 30min ir jāvada nodarbība vidusskolas grupai.Ou well.Labi,ka lielākā daļa bija pohaina un es atļāvu viņiem nepiedalīties.Tas man atviegloja strādāšanu.Arī viņiem patika.Nodarbība bija riktīgi smieklīga.It īpaši,kad bija jāpilda zvaigznes uzdevums un enerdžaizeris.
kad bija tā kopā sanākšana pēc brokastīm,tad man un Laumai tika apbalvojums par drosmi un cīņasspara nezaudēšanu.Tas bija patīkami,bet mūsu atrastos kontrolpunktus tik un tā neieskaitīja.
Pēc pusdienām notika "Skrējiens pēc miljona",kurā mums bija jāstartē kā 13-tajai komandai.Rezultātus ņēma no tā,kā bija gājis iepriekšējās dienas orientēšanās sacensībās.Aij..apkārtni nezinājām,bildes kkā jau sameklējām un pie tās dārgumu lādes tikām!Šoreiz neskrējām tik traki un nekur nepareizi neaizgājām.Vismaz bija prieks to visu darīt.
Vakarā zvanīja Alexa no Tallinas.Šitie viņas zvani ārpus LV uzreiz liek smaidīt! :)
Šitā bija nakts,kad mēs līdz 24:00 bijām zālē un spēlējām volejbolu.Un arī nakts,kad neko nedzēru.Un nemaz neprasijās.
30.jūn.
pa dienu mums bija noslēguma pasākums,uz kuru bija ieradušies arī vecāki un daži skolotāji.Dejojām un dziedājām.
Pēc brokastīm man bija brīvs un pagulēju.Pamodos no tā,ka skolotāja Anita ienāca istabiņā un sāka kritzēt kkādus sīkos,kuri naktī nav ļāvuši gulēt.Izspļāvu vārdus,ka skolotāju uzreiz var dzirdēt,kā viņa ienāk.
"Guli,guli,Agnes.Uz tevi jau es nedusmojos.Tu jau man strādā kā nēģeris." Smaids.
Sagatavojāmies naktij.
Vakrā bija šis pasākums.Tā laikā man tieši Arnis zvanīja un pa visu zāli sāka skanēt Ēst Mazo Lācīti.Tas daudziem lika pasmieties un man ar`,jo trāpīja tieši tad,kad skolotāja runāja.
Uz beigām bija lielā pateikšanās skolotājiem.Nolēmu,ka neiešu priekša un paliku sēdot,jo nav jau tur nemaz tik liels mans ieguldījums.Un tad Anita sāka saukt - Agnese!Agnese!Agnese! un visi sāka kliegt līdzi.Man nekas cits neatlika un devos skatuves priekša.Tika man arī lielie applausi un pateicība.Tad direktors pateica Anitai - applausi nerimsies tik ilgi,kamēr tu nepateiksi,ka nākamgad nometne notiks! Anita neko neatbildeja.Viņa klusēja,bet publika applaudēja.Un tā tas notika ilgi līdz ko applausi beidzās.Anita piegāja pie Lienes un Andas un pastūmas viņas nedaudz uz priekšu,piegāja pie Riharda un tad arī pie manis un teica:
"Šie būs tie cilvēki,kuri jums nākamgad rīkos nometni!Nometnes notiks!"
Sekoja lielā applausi un svilpienu jūra :) Oi,kā smaids rotāja seju!
Pēc tam devāmies ārā,kur bija pikniks - desas,dārzenīši,sarunas,uguns un iekšā mūs gaidīja klinģeris un augļi.Beidzot apēdos ķiršus!Ņammma!
Nu un pēdējā nakts.Man neizdevusies.Jau pēcpusdienā sāka sāpēt galva un tā turpinājās visu nakti.Tam visam pa virsu vēl drebuļi,aukstuma/karstuma viļņi un sliktas dūšas sajūta.Nu nebiju es dzērusi,lai man no tā paliktu šitik dranķīgi.Tas arī bija iemesls,kādēļ vairāk kā 200g bonīti neizdzēru un atvedu visu lieli o,7 pudeli mājās.
Kāda meitene,kura ir laikam 2 vai 3 gadus jaunāka par mani,uzrunāja mani,Laumu un Santu un izteicās-
"Jūs vienmēr izskataties iedomīgas,bet tādas taču neesat,vai ne?Man vienmēr ir bijis bail ar jums iepazīties."
Tas mūs pamatīgi apstulbināja.Meiteni sauc Māra un viņa vnk bija apkodusies.No vidusskolieniek pamatīgi apkodies bija Lauskis,jo viņš vnk ņēma un trekterēja to šņabi,kas viņam bija un trekterēja tiešā nozīmē.Daudziem kkā šodien vai nu negāja iekšā,vai nu kkas cits bija.Visi tā daudz maz mierīgi.Par Lauski un Grundmani rēcām.Pēc 5 aizgāju uz istabiņu gulēt.Vēl joprojām slikti jutos.Pārējie iedomaja,ka jāiet uz ezeru un leca ārā pa 1.stāva logu.Pirms tam bija lielie joki.Grundmanis iebrāzās istabiņā un sāka kko murgot,pēc brīža ienāca arī pārējie un lielais prikols bija,ka jāpamodina Santa un Bernāte.Žēl gan,ka Bernāte vēl negulēja.Šajā brīdī es biju dusmīga,jo Laumai vajadzēja apturēt viņus šādas idejas realizācijai.
Aizmigu ap 5:30 un uz brokastīm knapi spēju pamosties.Vēl pēdejā sms Alexai un aizgāju čucēt.
1.jūl.
Brokastīs bijām maz un nav nekāds brīnums.Viss rīts veltīts,lai sakrāmētos un izgulētos.Sagruzījāmies iekšā autobusā un braucām beidzot mājās.Nekas tāds īpašs nenotika.
Mājās atbraucu vēlā pēcpusdienā.Veļa iekša veļasmašīnā un tiku skaidrībā ar visām savām projekta lietām.
Rezumē.
Visā visumā,man nometne patika un es nemaz nenožēloju,ka aizbraucu.Nākamgad mēs bliezīsim!
Šodien mājās atbraucu un rīt jau prom uz Madlienu.Jau ZB šitais,bet neko darīt.Man šodien atņēma manas pēdējās 2 brīvās dienas jūlijā.Kolibri izdomājuši,ka vajag pasākumu.Ļoti šaubos,ka es tajā piedalīšos.Es avru derēt,ka neko vairāk,kā tikai gulēt mājās,es nevēlēšos.Pietam pēc nometnes,kurā gandrīz 2 nedēļas ir pavadīta komandas sabiedrībā.
Rīt Laumām vārda diena,bet mums vispār nekas nav izdomāts.
Šodien izkāpjot no autobusa,mani pārsteidza tas,ka priekšā atradās Edis ar Alisi.Es sākumā viņus nemaz nepamanīju,paskatījos uz viņiem un novērsos.Un tad izskanēja -Bernāt?- un atskatoties es beidzot sapratu!Tas bija tiešām liels pārsteigums un es samulsu.
Piegāju pie skolotājas,lai pajautātu,kur ir Vecpilsētas iela un viņa man atbildes vietā uzlika buču uz vaiga un pateicās par to darbu,kuru biju ieguldījusi :)
Mājās tiku veiksmīgi,ja neskaita to,ka gandrīz urīnpūslis pārsprāga.
Šo sāku rakstīt 21:52,bet tagad ir 23:41.
ES NEGRIBU NEKUR BRAUKT!
Es tiešām negribu.