apslāpētās sirdis

vakar paliak tik slitki,ka jau ap 22:00 biju aizgājusi gulēt.vnk apgūlos gultā un tā palika nedaudz labāk.drīz vien arī aizmigu pavisam.un nogulēju līdz 11 nākamajā rītā.slikti jutos.
galva sāpēja,slikta dūša,bezspēks un blakus vēl muguras sāpes.

ap 23:00 zvanīja Alexa.viņa bija iebraukusi Latvijā.
gaidīju šo zvanu :) pirms tam mani centieni viņu sazvanīt neizdevās.

šorīt sapņoju,ka man atnāk sms no Vētra ar textu par lielajiem kavejumiem šomēnes,pāris ekundes velāk pamodos no sms zvana un tur bija atnākusi sms no Vētras par teātri.
pareģe?
sagadīšanās.

gribu aizbraukt uz Cēsīm.
pareizāk,satikt Alexu.

man vajadzētu priecāties,bet ir tieši otrādi.

laikam dubultotais vienādojums iedarbojas.

tā savējo būšāna tomēr lika aizdomāties.

kā zināt,ka cilveku varu nosaukt par savējo?
cik daudz tādiem ir jābūt?
kur sākas tā robeža,kad viņš kļūst par savējo?

kas vispār tie ir par cilvēkiem?

tie,ar kuriem esot kopā tu jūties brīnišķīgi.tu jūties saprasts un pasargāts.tu zini,ka par tevi raizēsies un tu zini,ka tas būs tas cilvēks,kuram tu vienmēr varēsi uzticēties un viņš uzticēsies tev.
tas ir tas cilvēks,par kuru vari teikt,ka mīli.

man tāds cilvēks ir tikai viens.un varbūt,ka vairāk nemaz arī nevajag.
pārējiem vēl ir jāiegūst mana uzticība.