apslāpētās sirdis

es varētu teikt,ka šī bija labākā reize,kad biju bijusi pie Bundes.
moka ar pienu.
daži uzsēdās uz kakla,bet nekas.
negulēta nakts.
pļaukas un scēnas par cigareti zobos.
mēs ar Santu izdzīvojām visu nakti!
mājās planējošais stāvoklis,bet ne tāds,lai vecāki kko nojaustu.
izcēlās arī kautiņš.
mani kā sīko sievišķi aizsūma malā regbijisti un pateica,lai jau šie izkaujas.
man tā puiša bija žēl,bet pāris stundas vēlāk viņš mani pasūtīja dirst! laikam jau tādēļ,ka mēs ar Santu neļāvām visiem gulēt.
Reiņa istaba gāja no augšas uz leju un sāka reālas bailes piemesties,ka neiebruks grīda.

galvenais,ka sūdus neesmu savārījusi.
nedaudz par daudz savu sirdi esmu atvērusi kā grāmatu.

šonakt Alexa aizbrauc uz Austriju.
6 dienas.
veselas 6 dienas!!!

džīzas!

tagad sapratu to,ka esmu izstāstījusi savu nostāju pret konkrētiem cilvēkiem.
tam bija jāpaliek pie manis.
bet varbūt tā pat ir labāk?

arvien biežāl pieķeru sevi pie domas,ka tie nav tie cilvēki,kuru sabiedrībā es tik ļoti labprāt uzturētos.un šķiet,ka viņas to apzinās.
bet varbūt tas viss nemaz nav uzspēlēts un ir patiess?
nē.
es taču pārāk ilgi viņas visas pazīstu.
10 gadi.
katru dienu kopā,katru dienu kopā skolā,katru dienu kopā uz laukuma gan treniņos,gan spēlēs,katru dienu kopā vasaras nometnēs.



nedaudz sabijos par jaunām acīm.
neviens taču.
zin,taču tikai divi.
bet tiek klāt visi.
daudz acis.
pie kājas!

neaptverams smaids pār lūpām.
- Agnes,viss būs riektos!Četros!Pietam divos svešos! :)


***
dialoga monoloģiskā puse-
- Bernāt,beidz vienreiz viņu pieskatīt.viņa ir liela meitene un pati spēs par sevi parūpēties.
- Man tāds pieradums par citiem rūpēties.


bet kurš rūpēsies par tevi?