Līgas izgājiens dienasgramatā tagad ir pamatīgi sajaucis prātu. nezinu, ko domāt. no vienas puses gribās aizrakstīt un pasmaidīt,bet no otras puses - palikt pie sava. tas laikam ir kā pieradums, ka vienmēr, ja viņa raksta kko par mani, kad mums ir bijis kāds strīds vai nesaprašanās, ka es tad vienmer uzrakstu un atvainojos. cik gan daud znav tādu kamolu rīts. izskatās, ka tagad vieta kamoliem ir aptrūkusies vai rīkle ir vnk aizvērta ciet. tiem kamoliem nemaz neļauju nākt un krāties. vai tiešam es vēlos, lai viņai sāp? mana tagadējā rīcība noteikti nevar nekādīgi kko mainīt. es nemaz tā īsti nevēlos, lai kaut kas tiktu mainīts. tam nebūtu nekādas jēgas. cik gan daudz es neesmu centusies mainīt visu uz labo pusi, bet vienmēr ir nācis cirtiens krūtīs. man pašai to neapzinoties, man tas ir apnicis. sava veida barjera apkārt uzbūvēta, lai tikai viņa man netiktu klāt. pietiek! -tā teiktu mana sirds. pat ja es tagad kaut ko aizrakstītu, tas neko nemainītu. viss nostātos atpakaļ savās vecajās sliedēs. jau nez kuro reizi saku,ka viņa ir mani pazaudējusi un tā tiešam arī ir. tikai es pati tam vēl nespēju noticēt.
vēl joprojām cīnos ar zpd. nācās braukt līkumu uz mājām ,lai tikai nopirktu tinti printerim. savai kastei nekur nevaru atrast piemērotu. kad braucu tintei pakaļ, tad ieslīgu kaut kāda alegorijā ar sevi. atkal jau uzmācās tā sajūta,ka nezinu kur un kādā iemesla dēļ, eju konkrēta virzienā. domas aizšķērso man ceļu. un domas ir visdažādākās. mūzika mani ieskauj savā varā. tā ir gluži kā apreibinoša viela. beztēmas stāvoklis.
uz skolu neaizgāju. es iegūlos savā gultā un gulēju tālāk. tik un tā būtu pirmo stundu nokavējusi. par mācībām jau atkal saņemu lekcijas. mani vēl nemet āra, tad kādēļ celt tādu brēku. tas tik un tā neko neizmainīs.
man vairs nav spēka labot savu zpd. man viņs jau ir apnicis. man nāk miegs un man ir iestājies pļak-pļak.
keep smiling!