apslāpētās sirdis

šonakt es sapņoju,ka esmu stāvoklī.
man no nezin kurienes bija uzradies bērns.tēvu arī nezināju.atceros to,ka es baigi saskumu vienu brīdi par to,ka man viņš ir tik agru,ka es envaru mācīties tālāk.
tāds feins māmiņas vēderiņš bija.
visi,kas gāja es garām,es teicu,lai to dara uzmanīgi,jo esmu stāvoklī.es gaidīu,kad sajutīšu kā bērniņš kustās.gaidīju,kad tas iespers.nesagaidīju.
kādam es stāstīju,ka esmu jau 6.mēnesī."Nu,kā..tagad oktobrī mums palika 6 mēneši" es apzinājos,ka ir februāris,bet līdz manīm tas aizgāja tikai nedaudz vēlāk.tad man sākās panika,ja oktobrī viņam bija 6 mēneši,tad tagad februārī viņam ir jābūt jau pāri 9 mēnešiem.man taču tūlīt jādzemdē!


***

man sirds pēdējā laikā ir atsākusi sāpēt.




Līga: " Man šodien ir labs garīgais,la-la-la-la-laa"
Ilvija: "Jā,bet Bernāte gan mums šodien tāda it nemaz nav."
Lauma: "Un iedomājieties?Tas nemaz nav manis dēļ!"
Es: "Lauma,es atvieglošu tavas aizdomas - tas nav tevis dēļ."
Lauma: "Fjūū..paldies"
Es: "Tas tādēļ,ka man vakar nomira onkulis."
klusums
klusums
klusums
visi apklusa.
Līga: "Līgai vairāk nav tik labs garīgais"




uz dienas beigām es jau pamazām atgriezos kā es pati.

reti kad nākas sastapt tik neaktīvus cilvekus,kādi ir manā klasē.
neko tie nedarīs līdz ko ideja viņiem neiepatiksies un viss netiks uz paplātes pasniegts.

un kāda velna pēc es viena kko cenšos sarunāt,lai tikai mūsu klasei atkal netiktu veltīti vārdi,ka mēs nekad neko nevaram uztaisīt?

piekāšu es viņus visus :/