šonakt manā sapnī viesojās Līga un viņas draugs Jānis.
viņi abi bija atbraukuši pie manis uz mājām.
sapnis bija īss,bet atceros vienu spilgtu momentu.
mēs sēdājām uz zemes.Jānis blakus man,bet Līga man pretī sēdēja tupus.viņa man saspieda ceļgalu.teicu,lai tā nedara,jo man sāp ceļi.viņa atkal saspieda,šoreiz stiprāk.aizrādīju,ka jau teicu,lai tā nedara,ka man sāp celis,ka man nodara tā sāpes.un tad viņai sākās scēnas.viņa mani nolika par to,cik daudz es viņai neesot darījusi sāpes,cik bieži es neesmu viņu sāpinājusi,bet pati to neesmu ņēmusi vērā.viņa teica,ka es domāju tikai par sevi,ka vairāk nav tā kā bija agrāk.nav vairs to laiku.to visu viņa teica tā,it kā manis tur nemaz nebūtu,bet tajā pašā laikā apzinājās,ka esmu.Jānis tikai piekrītoši māja ar galvu.
patiesībā pēc šī sapņa,es pamatīgi aizdomājos.
šodien gandrīz atvadījos no dzīves.ja ne no dzīves,tad kroplību gan varēju dabūt.varēju palikt ratiņkrēslā.un tas viss tikai tādēļ,ka mani gandrīz sabrauca trolejbuss.mikriņš aizbrauca,lai gan teicu,lai uzgaida.tad man aizrādīja,lai nestāvu pie durvīm,bet pretī atcirtu,ka man bija jākāpj ārā,bet viņš to nav dzirdējis.viņš mani izlaida ceļa malā pie stacijas.izkāpu.priekšā stāvēja trolejbuss.skatos,ka viņš sāk man braukt virsū.pa labi nevarēju iet,jo tur ir ceļš un kāda mašīna varēja traukties garām,bet pa kreisi bija barjera.sāku raitāk iet uz priekšu,lai apietu barjeru,bet trolejbuss sāka braukt un kājas slīd.pēdējā brīdī uzlecu uz barjeras,lai trolejbuss mani nenones no kājām.
es nesaprotu to vadītāju,viņš taču redzēja,ka es tur eju!
ja es nebūtu noturējusies pie barjeras,tad kristu zem trolejbusa riteņiem.
viņi abi bija atbraukuši pie manis uz mājām.
sapnis bija īss,bet atceros vienu spilgtu momentu.
mēs sēdājām uz zemes.Jānis blakus man,bet Līga man pretī sēdēja tupus.viņa man saspieda ceļgalu.teicu,lai tā nedara,jo man sāp ceļi.viņa atkal saspieda,šoreiz stiprāk.aizrādīju,ka jau teicu,lai tā nedara,ka man sāp celis,ka man nodara tā sāpes.un tad viņai sākās scēnas.viņa mani nolika par to,cik daudz es viņai neesot darījusi sāpes,cik bieži es neesmu viņu sāpinājusi,bet pati to neesmu ņēmusi vērā.viņa teica,ka es domāju tikai par sevi,ka vairāk nav tā kā bija agrāk.nav vairs to laiku.to visu viņa teica tā,it kā manis tur nemaz nebūtu,bet tajā pašā laikā apzinājās,ka esmu.Jānis tikai piekrītoši māja ar galvu.
patiesībā pēc šī sapņa,es pamatīgi aizdomājos.
šodien gandrīz atvadījos no dzīves.ja ne no dzīves,tad kroplību gan varēju dabūt.varēju palikt ratiņkrēslā.un tas viss tikai tādēļ,ka mani gandrīz sabrauca trolejbuss.mikriņš aizbrauca,lai gan teicu,lai uzgaida.tad man aizrādīja,lai nestāvu pie durvīm,bet pretī atcirtu,ka man bija jākāpj ārā,bet viņš to nav dzirdējis.viņš mani izlaida ceļa malā pie stacijas.izkāpu.priekšā stāvēja trolejbuss.skatos,ka viņš sāk man braukt virsū.pa labi nevarēju iet,jo tur ir ceļš un kāda mašīna varēja traukties garām,bet pa kreisi bija barjera.sāku raitāk iet uz priekšu,lai apietu barjeru,bet trolejbuss sāka braukt un kājas slīd.pēdējā brīdī uzlecu uz barjeras,lai trolejbuss mani nenones no kājām.
es nesaprotu to vadītāju,viņš taču redzēja,ka es tur eju!
ja es nebūtu noturējusies pie barjeras,tad kristu zem trolejbusa riteņiem.