priekšpēdejā diena šajā gadā.
pa nakti biju pie Vētras mājās.tur mēs vnk uzrīkojām dāmu vakaru.spēlējām Monopolu un ēdam popkornu.kā arī kkādu burtu spēli spēlējām kamēr Vētra gulēja.
man visa diena bija izčakarēta,jo neaizbraucu uz klases sabraucienu slidot.nekas.tur tik un tā bija laikam kādi 5 cilveki atbraukuši.pa dienu galva bija riktīgi sajukusi.
ceļā uz Rīgu tiku pamatīgā sastrēgumā.līdz stacijai kopā bija palikušas 10min,bet man pēc 4min bija vilciens.es izlecu no autobusa un sprintoju uz vilcienu bez apstāšanās.nomaldījos stacijā,lai atrastu peronu.skrienu,skrienu,skrienu...un tieši pēc manis aizveras durvis.es paspēju.elpas nebija,ķermenis trīc un ir bezspēcīgs.eju cauri vagoniem,bet man zvana Lauma
"mēs jau aizbraucām" priecīgā balsī saka.
"es zinu,es esmu vilcienā!" īgni atbildu un nolieku klausuli.
beidzot atradu vagonu.viņām jau nāca smiekli par mani,bet man gan nenāca.tajā brīdī jutos tiešam sūdīgi.
"mēs jau gribējām tev biļeti uz perona izmest"
"ha-ha, bomzīga paskata rūķis"
šajā brīdī man uznāca dusmas,jo viņas ņirgājās par mani.man vēl bija laiks,lai izkāptu no vilciena ārā.nekas,lai papriecājas.
vakara gaitā atguvu savu garstāvokli.ar Alexu visu laiku sazinājos,kā dēļ mani tajā vakarā nevarēja redzēt bez telefonu,kuru man pat paguva atņemt.
uzdarbojos paparacī lomā.kkas jau man arī sanāk :)
kāda brīdī ar Anci skatijāmies acīs un minējām kādu krāsu domā otrs.man atminēšana padevās diez gan labi.tad paņēmām skaitļus-ar pirmajiem šāvieniem uzminēts! tad lielāka amplitūda "ņemam alfabētu?" "labi".skatamies acīs,skatamies... " M " .Ance sāk pamatīgi rēkt,es palieku šokā-es ar pirmo šāvienu uziminēju.mums tā jau pirms tam daudzas reizes ar pirmo atminējām.Elīna mani sāka uzskatīt par raganu.brīdi,kad ar viņu skatījos acīs,tad paralēli to pašu darīja arī Lauma ar Anci.dzirdu no viņām,ka Ance jautā Laumai vai viņai nav P,Ance pasaka-man bija L.nedaudz klusēju un tad atvainojos Elīnai,ka pārtraucu un pievērsos Ancei-Ance,man ir P.mēs bijām dažādos pāros,bet atminējām vienas otars skaitļus.
no rīta aiztināmies mājās.un man bija jābūt LIDO,ko atcerējos tikai vilcienā.mums bija pārcelts uz šodienu,ka ar skrīverniekiem,ka ejam slidot.es tiešām biju aizmirsusi,bet nebija man tik lielas vēlēšanāsm,lai tomēr iebrauktu pie viņiem.aizbraucu mājas.starp citu,vilcienā bija onkulis,kurš bija dikti līdzīgs Einšteinam :D
šovakar Alexai bija drūmais uznācis.es knapi spēju kko pateikt,tādēļ,ka īsti nezināju,ko lai saka.šoreiz pat izturējos pret viņu tā skarbāk,bet centos palīdzēt un kliedēt viņas šaubas.pati jau arī nebiju tajā labākajā garstāvoklī.šašļuku,bet tas nedrīkstēja būt par iemeslu,lai viņai nevarētu palīdzēt.par Kristapu viņa ir aizdomājusies un sazin ko savā prātā izdomājusi.galu galā viņa nomierinājās un sāka arī smaidīt.galvenais bija,lai viņai ir kāds,ar ko runāt.šādos gadījumos es labprāt vēlos būt tas cilvēks,pietam,ja runātājs ir tik tuvs draugs kā viņa.
es esmu viņas sirdsapziņa.
liels pārsteigums man šodien bija Līgas uzrašanās skype.
2006-12-30
Pinkumika: 23:31:03
Mīlu.
agnese: 23:31:40
eh
agnese: 23:31:45
es arī!
Pinkumika: 23:32:23
neskatoties uz to, kā izturos pret tevi (ludzu piedod) tas nenozīmē, ka nemīlu...
agnese: 23:33:41
es pat nezinu,ko atbildēt
agnese: 23:33:44
es vnk samierinājos
Pinkumika: 23:34:57
nu a..
Pinkumika: 23:35:00
tb ja
Pinkumika: 23:35:36
neuztraucies, neesi tu vienīgā, pret kuru tā izturos, un zinu, ka tas nav attaisnojums.
agnese: 23:36:22
acīmredzot,bija iemesli tā rīkoties
agnese: 23:36:26
nevar jau sevi uzspiest
Pinkumika: 23:36:50
piedod.
agnese: 23:37:58
nevajag atvainoties,tu zini,ka es vienmēr piedodu.arī tad,ja nav ko piedot
Pinkumika: 23:38:21
bet man vienalga ir vainas sajūta..
agnese: 23:39:02
labāk ka ir tā,nevis ka tādas sajūtas vispār nebūtu
Pinkumika: 23:39:54
ies gulēt.šodien palīdzēja māsai pārvākties rīgā uz citu dzīvokli.. un pietam noskrējos..
Pinkumika: 23:40:28
vēlreiz piedod.. es tevi patiešām augstu vērtēju. un mīlu... :*
agnese: 23:40:42
atpūties kā nākas :*
agnese: 23:40:49
un neēd manu piparkūku
es tiešām nezināju,ko viņai atbildēt.ja tas viss būtu bijis agrāk,tad manī pamostos prieks un es lektu gaisā par šo visu,bet tagad tas viss ir daudz piezemētāk.es nesaku,ka nav nekāda prieka un ka man tas nebūtu vajadzīgs,bet...šoreiz ir savādak.kā jau es viņai to teicu,tad es biju jau samierinājusies ar šādu viņas attieksme pret mani un vairāk necīnījos par savu eksistenci viņas dzīvē.
tomēr no maniem iepriekšējiem ierakstiem šeit var saprast,ka nav man bijusi vienaldzība.es sekoju līdzi viņas darbībām,viņas vārdiem,pierakstu savas domas un man rodas emocijas.
jā,es mīlu,bet vai tikpat cieši kā sākumā?
pa nakti biju pie Vētras mājās.tur mēs vnk uzrīkojām dāmu vakaru.spēlējām Monopolu un ēdam popkornu.kā arī kkādu burtu spēli spēlējām kamēr Vētra gulēja.
man visa diena bija izčakarēta,jo neaizbraucu uz klases sabraucienu slidot.nekas.tur tik un tā bija laikam kādi 5 cilveki atbraukuši.pa dienu galva bija riktīgi sajukusi.
ceļā uz Rīgu tiku pamatīgā sastrēgumā.līdz stacijai kopā bija palikušas 10min,bet man pēc 4min bija vilciens.es izlecu no autobusa un sprintoju uz vilcienu bez apstāšanās.nomaldījos stacijā,lai atrastu peronu.skrienu,skrienu,skrienu...un tieši pēc manis aizveras durvis.es paspēju.elpas nebija,ķermenis trīc un ir bezspēcīgs.eju cauri vagoniem,bet man zvana Lauma
"mēs jau aizbraucām" priecīgā balsī saka.
"es zinu,es esmu vilcienā!" īgni atbildu un nolieku klausuli.
beidzot atradu vagonu.viņām jau nāca smiekli par mani,bet man gan nenāca.tajā brīdī jutos tiešam sūdīgi.
"mēs jau gribējām tev biļeti uz perona izmest"
"ha-ha, bomzīga paskata rūķis"
šajā brīdī man uznāca dusmas,jo viņas ņirgājās par mani.man vēl bija laiks,lai izkāptu no vilciena ārā.nekas,lai papriecājas.
vakara gaitā atguvu savu garstāvokli.ar Alexu visu laiku sazinājos,kā dēļ mani tajā vakarā nevarēja redzēt bez telefonu,kuru man pat paguva atņemt.
uzdarbojos paparacī lomā.kkas jau man arī sanāk :)
kāda brīdī ar Anci skatijāmies acīs un minējām kādu krāsu domā otrs.man atminēšana padevās diez gan labi.tad paņēmām skaitļus-ar pirmajiem šāvieniem uzminēts! tad lielāka amplitūda "ņemam alfabētu?" "labi".skatamies acīs,skatamies... " M " .Ance sāk pamatīgi rēkt,es palieku šokā-es ar pirmo šāvienu uziminēju.mums tā jau pirms tam daudzas reizes ar pirmo atminējām.Elīna mani sāka uzskatīt par raganu.brīdi,kad ar viņu skatījos acīs,tad paralēli to pašu darīja arī Lauma ar Anci.dzirdu no viņām,ka Ance jautā Laumai vai viņai nav P,Ance pasaka-man bija L.nedaudz klusēju un tad atvainojos Elīnai,ka pārtraucu un pievērsos Ancei-Ance,man ir P.mēs bijām dažādos pāros,bet atminējām vienas otars skaitļus.
no rīta aiztināmies mājās.un man bija jābūt LIDO,ko atcerējos tikai vilcienā.mums bija pārcelts uz šodienu,ka ar skrīverniekiem,ka ejam slidot.es tiešām biju aizmirsusi,bet nebija man tik lielas vēlēšanāsm,lai tomēr iebrauktu pie viņiem.aizbraucu mājas.starp citu,vilcienā bija onkulis,kurš bija dikti līdzīgs Einšteinam :D
šovakar Alexai bija drūmais uznācis.es knapi spēju kko pateikt,tādēļ,ka īsti nezināju,ko lai saka.šoreiz pat izturējos pret viņu tā skarbāk,bet centos palīdzēt un kliedēt viņas šaubas.pati jau arī nebiju tajā labākajā garstāvoklī.šašļuku,bet tas nedrīkstēja būt par iemeslu,lai viņai nevarētu palīdzēt.par Kristapu viņa ir aizdomājusies un sazin ko savā prātā izdomājusi.galu galā viņa nomierinājās un sāka arī smaidīt.galvenais bija,lai viņai ir kāds,ar ko runāt.šādos gadījumos es labprāt vēlos būt tas cilvēks,pietam,ja runātājs ir tik tuvs draugs kā viņa.
es esmu viņas sirdsapziņa.
liels pārsteigums man šodien bija Līgas uzrašanās skype.
2006-12-30
Pinkumika: 23:31:03
Mīlu.
agnese: 23:31:40
eh
agnese: 23:31:45
es arī!
Pinkumika: 23:32:23
neskatoties uz to, kā izturos pret tevi (ludzu piedod) tas nenozīmē, ka nemīlu...
agnese: 23:33:41
es pat nezinu,ko atbildēt
agnese: 23:33:44
es vnk samierinājos
Pinkumika: 23:34:57
nu a..
Pinkumika: 23:35:00
tb ja
Pinkumika: 23:35:36
neuztraucies, neesi tu vienīgā, pret kuru tā izturos, un zinu, ka tas nav attaisnojums.
agnese: 23:36:22
acīmredzot,bija iemesli tā rīkoties
agnese: 23:36:26
nevar jau sevi uzspiest
Pinkumika: 23:36:50
piedod.
agnese: 23:37:58
nevajag atvainoties,tu zini,ka es vienmēr piedodu.arī tad,ja nav ko piedot
Pinkumika: 23:38:21
bet man vienalga ir vainas sajūta..
agnese: 23:39:02
labāk ka ir tā,nevis ka tādas sajūtas vispār nebūtu
Pinkumika: 23:39:54
ies gulēt.šodien palīdzēja māsai pārvākties rīgā uz citu dzīvokli.. un pietam noskrējos..
Pinkumika: 23:40:28
vēlreiz piedod.. es tevi patiešām augstu vērtēju. un mīlu... :*
agnese: 23:40:42
atpūties kā nākas :*
agnese: 23:40:49
un neēd manu piparkūku
es tiešām nezināju,ko viņai atbildēt.ja tas viss būtu bijis agrāk,tad manī pamostos prieks un es lektu gaisā par šo visu,bet tagad tas viss ir daudz piezemētāk.es nesaku,ka nav nekāda prieka un ka man tas nebūtu vajadzīgs,bet...šoreiz ir savādak.kā jau es viņai to teicu,tad es biju jau samierinājusies ar šādu viņas attieksme pret mani un vairāk necīnījos par savu eksistenci viņas dzīvē.
tomēr no maniem iepriekšējiem ierakstiem šeit var saprast,ka nav man bijusi vienaldzība.es sekoju līdzi viņas darbībām,viņas vārdiem,pierakstu savas domas un man rodas emocijas.
jā,es mīlu,bet vai tikpat cieši kā sākumā?