apslāpētās sirdis

Aizvadīto dienu it nemaz nevar nosaukt par veiksmīgāko. Bet tādas dienas vajag, lai nešķistu, ka es te tikai zaļi vien dzīvojos.

No rīta aizmigu, prezentāciju taisīju vairākas stundas un beigās atklajās tik un tā kļūdas un nepilnības. Ja jau uzņēmos tās taisīšanu, tad tomēr darbu gribās nostrādāt līdz maksimālam perfektumam. Kā vienmēr es pārcentos. Galvenais, lai pašai patīk gala iznākums.

Pēcpusdienā aiznesos uz ceļu, lai dotos Rīgas virzienā.
Stāvu uz ceļa vairākas desmitminūtes un nekādu rezultātu. Saņemu gan rupjus žestus, gan dažādas mīmikas, gan atvainošanos, ka nav vietas.

Pirmā piestāj sarkana busa tipa mašīna. Iekšā smaidīgs vīrietis. Pajautāju, vai brauc uz Rīgu. Izrādās, ka nē, bet gan kaur kur tepat nogriežas. Neder.

Pēc kādām 20min šis pats buss piebrauc vēlreiz.
Aizdomīgi atveru durvis.
- Jūs taču vēl nesen teicāt, ka nebraucat uz Rīgu.
Vīrietis pasmaida un parausta plecus, novāc mantas no sēdekļa. Novelku jau somu un nedaudz esmu nesaprašanā.
- Kurp tad Jūs īsti braucat?
- Nu, Jugla der?
- Der.
Vēl joprojām stāvu pie mašīnas atvērtajās durvīs. Kaut kas man tomēr tajā smaidā nepatīk.
- Bet kā tas sanāk, ka Jūs tikko vēl nebraucāt, bet tagad braucat uz Rīgu? Kurp tad galu galā Jūs pats braucat?
- Tur, kur tev vajag. /smaids
Ar šo man pietika. Aizcērtu durvis un pagūstu vēl pateikt, ka šoreiz es viņa pasažieris nebūšu.

Pēc 1h stāvēšanas ceļmalā, nolemju, ka braukšu ar autobusu. Naudas makā nieka 2 Ls, bet ceļš ir 3 Ls. Aizeju līdz bankomātam. Brīdī, kad jau grasos karti likt iekšā ierijējā , tad aiz muguras piebrauc automašīna, no kuras izkāpj čigāni un stāv. Iekšējā baile man liek doties prom bez naudas izņemšanas. Paeju aiz stūra un pēc kāda laika atgriežos. Viņu vairs nav. Izņemu nepieciešamo summu un dodos atpakaļ uz ceļa.
Iekārtojos autobusa pieturā un gaidu.

Paiet vēl pāris desmitminūtes, kurās neviens mani nepaņem, bet tur tālumā jau brauc autobuss. Paceļu roku, norādot, ka vēlos viņā kāpt iekšā. Kamēr meklēju naudu, tikmēr autobuss pabrauc garām! Brīnišķīgi! Kā tāda idiote stāvu pieturā un lamājos pie sevis trīsstāvīgajiem vārdiem. Nākamais autobuss pēc 1,5h. Tik daudz laika man nav.

Galu galā ieeju veikalā, paņemu alu un gurķīšus un eju atpakaļ uz kojām.

Nostāvēju uz ceļa 1,5h, paliku bez lekcijām un ar noskalpētiem nerviem.

Ar Lauru iekārtojamies 5.stāva virtuvē uz palodzes un pildam mājas darbus.
Tā visa vakara puse arī paiet, dzīvojoties pa virtuvēm uz palodzes. Šeit palodzes ir lielas un ērti sēžamas. Auksti gan ir, bet vajag tikai saģērbties siltāk.

Brīdī, kad pie auss sāk kāds cilvēks čīkstēt, ka slikti ir tas un viss cits.
Brīdī, kad pie auss sāk kāds cilvēks visu pārspīlēt un cenšas manī radīt kādu vainas apziņu, tad man ir gana.

Bet man prieks, ka man blakus sēž cilvēks, kurš neko daudz nesarežģī un visu padar vienkāršu.
- agnes, pasmaidi.Un tagad tā, lai ir patiesi.

agn vērojams iekšā nogurums un dusmu katla vārīšanās. Nāks jauna diena. Šī tad lai arī paliek melno dienu plauktiņā. Ar visiem izvarotājiem, čigāniem un cilvēkiem, kuri man dzīvo līdzās un pagūst vēl nedaudz paņirgāties. Aizgāja līdz robežai un palika uz tās. Greizsirdības izgājieni. Lai jau.

No šīs dienas es paņemu 1 prieciņu - pavadītais laiks virtuvē uz palodzes.