apslāpētās sirdis

Tikai tad,kad viss bija sūdos līdz ausīm, es sapratu to, ka laika man tiešām nav un es mēģinu vairākas lietas apvienot.

Vakar mēs aizbraucām uz Jaunpili, kur tad arī satikām Kolibri meitenes un trenerīti. Nodevām beidzot bildi un iedzērām šampanieti, parunajāmies. Vispār jau man vairāk šķita, ka es braucu pie meitenēm nevis pie Mudītes. Diez ko ilgi nesanāca būt, bet es tik un tā nokavēju savu plānu ierasties mājās.

Uz Jaunpili Lauma bija paņēmusi arī savu mazo māsu Nikolu. Bērni jau man vienmēr patikuši un šitajam ķiparam vien 1,5 gadiņi. Kā teica Ance - tu izskaties pēc mīļas mammas.
Ņēmos ar to bērnu un mašīnā gandrīz pati aizmigu kopā ar viņu. Būtu jau arī aizmigusi, ja vien mazā aizmigtu nevi dīdītos man klēpī.
Ak, un pirmo reizi savā mūžā mainīju bērnam pamperus. Pirmās iemaņas apgūtas.

Atpakaļceļā mājās nepaspēju iebraukt. Tur velējos iegriezties ar domu, ka es varētu sakrāmēt somas nākamās dienas aizbraukšanai.
Aukstums, nogurums un neizpratne pabojā manu garstāvokli. Satieku liig, sagaidām auto un vēl 2 braucējus, un tik laižam prom uz Garozu pie Maijas, kur notiek Prāgas braucēju izskaņas pasākums. Jau saprotu, ka nav prāta darbs braukt, jo mantas ir nesakrāmētas un vecāki nav brīdināti.Vēl Rīgā esot, uzzvanu mammai un atgādinu, ka naktī nebūšu mājās. Pretī saņemu izbrīnu un šaustīšanu.
- Tev rīt jābūt mājās ir 9:00, lai mēs varam izbraukt uz Valmieru. Un mantām ir jābūt jau sakārtotām.
Ieslēdzos domāšanas režīmā, zvanu Maijai, lau uzzinātu par pirmajiem transportiem no ellē ratā Garozas.
Nolemju līdz mērķim nokļūt un plānus nemainu.
Zvans no omes:
- Tu esi mājās?
- Es šonakt nebūšu.
Nolikta klausule.
Jauki, vēl vairāk uz mani izdarīt spiedienu nav iespējams. Redz, ka ir gan. Gandrīz jau esam galā un zvans no tēvs:
- Kur tu vazājies apkārt?
- Man ir pasākums ar imku.
- Tev katru dienu un nakti ir pasākumi!!! Beidz čakarēt mozgas ar savu blandišanos apkārt!! Tu izdarīji to, ko es tev teicu?
- Es aizmirsu.
- @!&#&!#!&*#&!*(#&9
- Es rīt būšu no paša rīta mājās un viss jau būs izdarīts.
- Lai tā arī būtu! /nolikta klausule/
Es valdījos, es knapi spēju sevi savākt rokās. Viss ir salaists dēlī. Acīs sareišas asaras, bet domas cenšos aizlidināt citur. Es atceros to bļaušanu, kura man nāca virsū.
Saņemos vai vismaz mēģinu saņemties. Vēlāk zvans no mammas.
Vienīgais no visiem zvaniem, kurā netiek bļauts virsū vai klausule nolikta. Runāju gaitenī, lūpas jau stostās un atkal cenšos savaldīties. Nevar taču tā, kad cilvēki ir apkārt, ņemt un raudāt.
Vakariņas norit mierīgā gaisotnē, pļāpājam, daudz klausos un mazāk runāju.
Ap 2 saprotu, ka ir jāiet gulēt, jo jāceļās ir 6:00. liig mani paglāba, aizvedot vismaz līdz Jelgavai, kur ir biežāka un dažādāka satiksme ar Rīgu.

Manī bija un ir reālas bailes rādīties mājās.

Naktī vēl murgoju par to, ka instruktors būtu zvanījis un teicis, ka man ir jāiet uz braukšanas eksāmenu no paša rīta ap 7. Un pa dienu jāpagūst nokārtot teorijas eksāmenu. Bet man taču tam nav laiks! Arī imkas ļaudis bija sapnī.Un laikam tas bija moments, kad braucām ar liig. pie Maijas.

Apzinoties, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums, es neaizguļos. Agrajam braucienam pievienojas arī Anna V. Man bija žēl modināt liigu, lai tikai mūs aizvestu. Bet liig jau ir laba sirds un viņa izpalīdzēja.

- man ir bail braukt mājās.man šķiet, ka mani tur tiešām nositīs.

Un tā arī bija. Mani nepiesita, bet bailes bija pārākās.
Es jūtos kā vainīga par kko. Un es nezinu, kas tas ir. Šī sajūta mani nepamet,bet es mājās apgrozos kā nosodītā.
Mājās atbraucu veiksmīgi laikā. Biju jau 8:15 mājās un sāku krāmēties. 1h laikā to arī izdarīju. Visas mantas ir un esmu gatava braukšanai.
Jāsagaida mamma un ome. Ome ir nākamais kaujas lauks. Ģimenes karā vienu kauju jau zaudēju - ar tēvu. Pārcietu un tagad nākamā. Es somas biju sakrāmējusi jau 9:30 un ap to laiku viņām bija jābūt klāt. Mamma un ome ieradās 10:45. Šajā brīdī man dusmas - kādēļ bija jāčakarē mani un vēl citi cilvēki, kuri man izpalīdzēja, jo visam taču bija jābūt laikā. rezultātā mēs izbraucam pēc 11-tiem.
Karā omes kauja nenotiek.
Toties nāk trieciens no tēva puses. Šis arī bija tas pēdējais un galējais cirtiens, piebeidza mani. Nē, drīzāk savainoja mani tik spēcīgi, ka es vēl mašīnā nespēju valdīt asaras.
- tā, uzkurieni tu pasūtzi stiepsi?
- es viņu gribēju ņemt līdzi.
- nē, tu neņemsi. / paņem,nē,atņem un aiziet/
Šis bija pats pēdējais piliens manā krūkā. Man nāca vaļā. Kā man riebjas šie strīdi un nepārtrauktās nesaskaņas. Viņš nekad savā muža nav ar mani runājis kā cilvēks ar cilvēku. NEKAD!! Es vienmēr esmu bijusi viņa acīs necilvēks, kurš tikai parazitē uz vecāku rēķina un savā dzīvē neko nedara, kā tikai izklaidējas. Es jūtos kā pienākums. Kā pienākums viņam, kā projekts, kurš ir jānobeidz. Nevis kā tēvs un meita, bet gan kā smags pienākums uz viņa pleciem. Ne jau tas pastūzis man bija tik svarīgs, bet gan tas, lai pret mani izturas kā pret cilvēku, kā līdzīgs pret līdzīgu, kā dzīvs pret dzīvu, kā tēvs un meita.
Mamma redz, ka raudu un cenšas nomierināt.
Ceļā uz Valmieru mašīnā vēl nevaru nomierināties. Iekšā viss griežas. Sāpīgi.

Saņemu sevi rokās un cenšos nedomāt.
Ceļā nemaz nerunāju. 2h laikā nonākam Valmierā,atrodam kojas un cenšos pieslēgties notiekošajam.
Savu istabiņu atradu, atradu arī 2.kursa komendanti, parakstu līgumu un saņemu atslēdziņas.

Kojās istabiņa ir apmēram lielumā kā manas istabas 2/3. Vietas nav daudz, bet jādzīvo ir. Viss skaisti izremontēts, tualetes istabiņās, virtuve sanāk uz 4 lielajām istabiņām viena, nevis uz 8 pa visu stāvu.
Istabiņā priekšā ir Liene. Laipni ar smaidu viņa mani sagaida.
Vēlāk arī atnesu mantas un mamma un ome izskata kojas. Liene pastāsta, kas, kur un kā. Tā ļoti pretimnākoši. Pirmais gan, ko iedomājos - jap, man būs jādzīvo ar blondīni.
Acīmredzot, jau sen ir pienācis laiks šo stereotipu manī lauzt, bet labi, ka tas vismaz nav tik aprobežojošs. Ilgi neuzturamies. Savācamies, pa ceļam pusdienas. Sapratu, ka vispār neko neesmu ēdusi jau kopš iepriekšējās dienas vaakriņām. Ap 3 pa dienu paēdam.
Kādu posmu no Valmieras līdz Salaspils pagriezienam braucu es. Mamma jau kā vienmēr uztraukusies, bet es kožu kulakā un cenšos visu uzņemt mierīgi, lai nav kašķu.
Manis dēļ šodien jau raudāja 2 cilvēki, negribu vēl.

Es nevēlos atgriezties mājās. Šeit atkal ir tā pretīgā vainas apziņas sajūta. Tā galina mani nost.
Atbraucot mājās, skan skaļa mūzika - tēvs ir savācis no manas istabas visu manu mūzikas sistēmu. Pie sevis nodomāju "kretīns". Tas atkal mani atgrieza šeit.
Ja arī šovakar būs vēl kāda kauja un dzēliens, tad es paņemšu savas pēdējās mantas un braukšu prom. Par māju atrašanu es varu neuztraukties, tās man vienmēr būs. Tuvāk vai tālāk, tas nav šķērslis.

Mājās arī saprotu to, ka es negribu. Es engrbiu dzīvot Valmierā, mācīties, iejuties jaunā vidē, uzlikt savu smaidu un dzīvesprieku, lai tikai cilvēkiem nepaliktu atmiņā kā vislielākā rūgumsēne. Tās laikam ir bailes no pārmaiņām un jaunu vidi. Kaut es varētu teikt, ka es gribu palikt mājās, bet...es mājās palikt nevēlos. Pēdējo mēnešu laikā šeit gaiss ir palicis tik smacīgs no visām nepatikšanām, ka mans garstāvoklsi vienmēr ir depresīvs. Tas uzreiz atspēlējas pret tiem cilvēkiem, ar kuriem sanāk kontaktēties caur netu.
Atrodoties mājās, mana sirds kāpj ārā un tā grib izkliegt savu sāpi.

Es gribu atpakaļ uz Garozu, jo tur ir mani imkieši, kuri godīgi atstrādā mašīnu, ar kuru braucām uz Prāgu.
Es gribu pie māsas. Tā vnk gulēt, dzert tēju un skatīties kādu filmu. Vēl labāk, ja multfilmu.
Es gribu savus cilvēkus, pie kuriem tik ļoti esmu pieradusi un kuri tik ļoti man ir nepieciešami ikdienā.