apslāpētās sirdis

Šodien vnk....argh,dusmu šalkstis pār mani nāk.

Lai ko es arī neteiktu,nekas nemainās!Tas mani kaitina visvairāk.
Kāpēc ir jāciešs man,ja sēž iekšā dusmas?
Šodiena pieskaitāma pie tām reizēm,kad krietni tiek pārkāptas robežas.Kā es 11.klasē priecājos par to,ka man vairs nav noskrāpētu roku un zilumu.
Šodien man tika saskrāpēts viss plecs,jo redziet,preilenei,pietrūkuši tikai 2 puntki līdz 9 kontroldarbā.
- viņai sāpēja.
- es zinu.

Un pēkšņais uzbrukums man kino,maksāja man 3cm lielu robu manā plaukstā,kur āda ir novilkta nost.Pāri vēl skrāpēta švīka 5 cm garumā.

- tu mani kaitini!beidz vienreiz vārīties!

Bet ko gan lai es daru.Es esmu tāds cilveks,kurš vienmēr komentē notiekošo.

- jā,it kā tu nebūtu tā,kura vienmēr kko bubina un cenšas klasē izlekt ar saviem komentāriem.

Da ko man tur izlekt.Izlekšana būtu tad,ja es vārītos pa visu klasi tā,lai talākajā stūrī mani dzirdētu.

- jūs mani nemīlat.

Kā gan var prasīt no cilvēkiem draudzības mīlestību,ja pretī tiek dotas fiziskas ciešanas?

Nākamreiz es neko neteikšu.Man tas nav vajadzīgs,es vnk aiziešu.