apslāpētās sirdis

Skola šodien man apzināti gāja secen.
Aizbraucu līdz Rīgai un sapratu,ka nevēlos turp doties.Nedaudz simulācijas un braucu mājās ar vēderkaiti.

Es nezinu.Es negribu tur atrasties,jo tur es nejūtos kā savējais cilvēks.Apkārt izskan vai nu zobgalības par manu izmešanu,vai kārtējās lekcijas,ka esmu nesekmīga.It kā es to tā pat nezinātu.Šāda attieksme man nu nekādi nespēj palīdzēt.Tas mani tieši vēl vairāk iedzen zemē.
Godīgi sakot,man nav spēka.Man vairs nav spēka cīnīties par izdzīvošanu.Mani tur tikai cerību stars,ka mani skola izvilks.Es nevaru izlabot matemātiku.Tā man paliks nesekmīga.Un jautāt kādam man arī ir bail,jo pretī es saņemu attieksmi,kura liecina par pienākumu un traucēšanu.Tas man liek justies vainīgai un nederīgai.
Es tiešām gribu pabeigt šo skolu.Man citi varianti neder.Un man ir nepieciešams atbalsts.Ļoti.Šobrīd es saņemu tikai cirtienus pa pakausi.

Pietrūkst.