apslāpētās sirdis

Šī diena laikam neatšķirās no citām skolas dienām.
ja nu vienīgi pēdējās dienas man ir tomēr tādas daudz maz atpūtas dienas,jo nav vēl skriešana uz fakultatīvajām,uz kursiem un galu galā arī autoskolu.
Šodien uzzinājām,ka vietas vēl ir,tādēļ rīt pase rokās,nauda rokās un aidā uz autoskolu.25.septembrī būs pirmā nodarbība.

Tā vien izskatās,ka būšu biež [s?] viesis LU telpās,jo droši vien,ka paņemšu LU piedāvātos kursus angļū valodā.


Kkā pēdejās dienas mani nepamat tā sliktās dūšas sajūta.Tāda jau piemetusies kopš pirmdienas.Rodas riebums pret ēdienu un šķiet,ka apēstais tūlīt tiks izvemts,bet ēst gribās tik un tā!Tā kā kkāda anoreksiķe.Vai bulīmiķe,kura nu bija no tām,kas visu atvēma atpakaļ.

Nelielas bažas ir par sevi tādā ziņā,ka šobrīd iestājies klusums pirms vētras un kad pār manu galvu nāks visas izdarāmās lietas,tad tā vētra mani no kājām gāzīs nost.Jau tagad atsakos no daudzām atbildībām.

Pieturos pie zaļā!
Tas vismaz spēj iedvesmot.
Cik gan muļķīgi,ne?