| bezmiega pasakas |
5. Dec 2007|04:56 |
caur Pasaules mazajam acim, tu paskatijies uz sauli, ka uz lielu pogu, apbrinodams taas spozjumu. Mazliet gribas ticeet liktenim, labam un laimigam liktenim, par to, ka visi satiekas un dzivo laimigi, bet shis pasakas mums melo. Briziem tu sedi un doma par to, ka butu, ja butu, bet nav. No dzeltenas lejkannas, tek slapjas ziepju piles, tieshi tev virsu, bet tevi tas netraucee. Pasaule briziem liekas peleka un samaitata. Par sapnjiem reiz izsakaas kaa par iluzijam. Briziem, aizverot acis tu iedomajies pljavu, shupuljtiklu un laiku, kad pulksteis nesteidzas uz priekshu. Dzivo mirklim, mirklis dzivo tev. Skanot mierigai muzikai, tu ljaujies pavasara svaigajam gaisam un priecajies par to, ka tu vienkarshi dzivo.
Katru dienu tu ej, skrien, macies, strada, steidzies.. bet prieksh kam? Tu esi sapratis kadelj tu dzivo? kadelj elpo? kadelj velies palikt? banalas, nu labi, ne banalas, bet ierastas runas par labklajibu, gjimeni un naudu es esmu dzirdejusi.. neesmu ari hipijs, kursh doma tikai par globalu mieru un zaljo kocinju dumiem. Bet vai esi dzivojis sev? ta pa istam? darijis kaut vai vienu dienu tikai to, kas patik tikai tev!? Tadelj jau ari laiks tik atri paskrien. vakara tu vienigi atskaart, ka uz sejas ir uzmetusies jauna grumba, kura netaisas tevi pamest lidz pat "kapa malai." Pilna pasaule uztrauktu cilveku. katram savas domas un dzive.
bet tu ceri, ka ar tevi viss reiz notiks savadak.
Un ta nu es sezju uz maajas lievenja un pushu roza burbuljus, lai varbut ari tu tajos iekaptu un ljautos saviem sapnjiem.. tagad.
varbut beidzot ir laiks dzivot, nevis tikai eksistet.. ne? |
|