dedicated's Journal

bezgaliiba
Varbūt priekš Tevis tukšuma kamoliņš, bet manas domas nepamet Tevi. Sarūsējusī sirdī asinis lēni parvietojas, šajā dzīvības dzinējā...
Bet diemzhēl sirds nav mūzhīga, bet varbūt par laimi... Kautgan kāda starpība ja tu esi vienkārši tukšums priekš apkārtējiem, klādbūtne ir pazaudēta, ir tikai palikuši miglaini uzskati ka kādam pasaule ir realitāte. Tikai miglaini un tikai priekš kāda... Mans laiks aiz loga krīt ar koši sārtiem smilšu graudiņiem, es redzu kā Tas man izklāj man ceļu uz smago vienaldzības bezgalību. Šis ceļs jau no paša sakuma bija pārvērties par baiļu tuksnesi un dzeļošo vientulību... "eksistēšana..." Heh... Ideālie sapņi parādās kautkur pie pašas horizonta maliņas, kā pavisam skaidras mirāzhas, līdz kuriem, kā liekas, tik viegli aizsniegties ar roku. Bet vienalga ka dazhreiz nākas sniegties tā ka muskuļi plīst uz tievām lentītēm un plīvo vējā, atgādinot velmju koku, un vienalga ka dazhreiz pat nepietiek speeku lai elpotu, rāpjoties cauri muklajām velmju smiltīm, kuras ir šķērslis tavam mērķim. Un vienalga ka tuvojoties par paris soļiem tuvāk pie šī mērķa, tu zaudē to kas tev patiešām svarīgs, tu zaudē laiku... Katra minūte, katra sekunde pietuvojot tevi pie tā, veinlaicīgi velk tevi uz leju kopā ar tavu pieredzes bagāzhu, iespējams pat gudrības. Vienalga par visu, jo taču ejot tālāk, stiepjot savu roku vienaldzīgajam horizontam, histērijā grābjot un noplēšot no debesīm mākoņus, krītot uz ceļiem, sasitoties un asinis jaucot ar asaru sāļiem, sāc tomēr saprast, ka kādreiz bijusī tik skaidrā mirāzha sāk pieņemt plūdlīniju formas, iztek kā kausēts siers, ar savu eksistēšānu noliedzot visus likumus. Redz! Kur vinja - aboslūtā ilūzija, ilūzija pie kuras es eju visu savu nebeidzamo dzīvi. Solji izmērītie ar laiku, ar manis paša laiku... Es skatos uz to, kā mana sirds paliek aukstāka šajā dedzinoši karstajā vientulības tuksnesī, kā to izēd neiztektās emocijas... Bet es turpinu iet pie savām beigām... Paskaties uz manīm, tiekšanās pie ideāla padarīja mani par nekam nevajadzīgu tukšumu, bet tomēr padarīja mani par zelta smiltīm, sakarsēja citu milestības saulē... Sajūtu kā sirds izbirst sārtiem graudiņiem, aizpildot ar sevi manu tukšumu - mana bezdvēseliskā kermeņa stiklu... Un es dzīvoju ar to ka "Vinja" katru rītu iedzedzina priekš manīm šo neiespējami karsto jūtu sauli... Laiks tika iztērēts bezgalīgajam ceļam uz horizontu... bezjēdzīgi... Un tagad es kūstu, izkliedējoties kā mirāzha shajās zilajās uzīmētajās ziemas debesīs, paliekot kā bijis... par tukšumu priekš "Viņas"... zinu to ka drīz mans ceļš pazudīs bezgalības miglā, samainot sevi uz lietu es kļūšu par to, par jums, kļūšu par daļiņu no pasaules, jūsu tā sauktās realitātes, vismaz kaut dažreiz spēšu pieskarties pie vinjas pleciem mīļajiem, un tad viņa sajutīs ka biju nācis, un ar skumjām nolījis, bušu palicis uz lapām un zāles... Iekritīšu tuksnesī, kurā uz visiem laikiem pazaudēšu vietu starp tādiem kā jūs - prieka graudiņiem. Man būs savs, savs! Pasham savs horizonts! Citādāks, pie kura visas manas velēšanās piepildīsies "atskaties atpakaļ, "Viņas" acis ir daudz skaistākas par vienmulīga tukšuma, izdomātās vientulības vienaldzību" Es sastingšu skatoties uz "Viņu", padarot viņas sapni par bezgalīgu, jo pie horizonta varēšu piepildīt smilšu pulksteni...

Current Mood: depressed
Current Music: Clint Mansell - Lux Aeterna