15:46 - tagad
līdz ar rīta sauli arī pazuda mans labais noskaņojums un tagad esmu kļuvis neirotisks, neiecietīgs un vispār dusmīgs. laikam jāpaēd! bet vispār man daudz visādu darbiņu, vai arī mant īk domāt, ka man tādi ir. reāli jau neko tādu nedaru, kaut arī vajadzētu!
23:35 - bedre
tumša bedre dziļa bedre, pats to sen raku ar jēliem jociņiem un stulbām domām. tagad tajā slīkstu kā tāda darvas mucā. visapkārt melni ķepīgi vārdi, frāzes pateiktās. ir grūti kustēties, un ir skumji redzēt kā saldo un gardo medu pilina iekšā šajā melnajā bedrē. kam lai prasu palīdzību? mīļotai? viņai pašai palīdzēju, vismaz tā likās, kaut gan aizvietoju viņu ar sevi. tā būs labāk. visiem savas rūpes, nejūtu nevienu tādu, kam es to ko gribu prasīt, to no manis prasītu. nejūtu tādu cilvēku. vai vaina manī būtu? nu bet protams, ka manī. ka man nav tādu cilvēku, ka es nespēju pārtikt no sarunām ar sevi, ka nespēju sev būt kas tāds kā draugs. vienkāri tupot šajā bedrē daudz šādu vairāk vai mazāk eksistenciāli jautājumi moka cilvēku. smacējoši smagi tie spiež gan iekšēji gan tik pat labi ārēji. laikam aju tā būs. šodein ri jānomirst lai rītā piedzimtu. vienalga kā, bet tomēr piedzimtu!