00:59 - dialogs
šodienrunāju ar savu istabas biedru, kura smadzeņu leilums dažkārt škeit vienāds ar kādu mazu dzīvnieciņu. bet ne apr to ir stāsts. stašts šoreiz ir par mani.dialogs respektīvi. es uzbāžos viņa ar savu domu, tās izklastījumu.DK: redz cik dīvaini sanāk, ka es spēlēju mūzikas grupā, piedalos ludziņas iestudējumā, man patīk taisīt video kolāžas. bet tajā pašā laikā es neesmu bijis uz nevienu graujošu mūzikas koncertu, uz teātri eju reizi gadā un kinoteātrī pēdējo reizi biju pirms 2 gadiem.
R : bat kāpēc tad tā?
unt ad es atbildēju pa pus jokam pa pus ar leilu ambīciju un grandiozu mērķi.
DK: tāpēc, ka es iešu uz leilu koncertu, tad kad pats tajā spēlēšu, un teātri iešu tad kad pats tajā piedalīšos un uz kino iešu tad kad manu filmu tur rādīs.
kāds palika apsēdies uz pakaļgala un ar manāmu šoku sejā! Napoleona sindroms, man liekas, kādam te ir;)