23:59 - par prieku, nevis ko pretēju!
ir brīži, kad līst. nošķīst viss baltais gald auts. tavā emociju kausā ielej tik daudz, ka pat nevar neizšļakstīties. un vēl līst pāri malām. nē nejau bēdas ciešanas, bet emocijas. tās liek novilt brilles, agraust matus un cieši, jo cieši nobraukt ar siltajām rokām pāri sejai. noslaucīt acis. un patiešām sajust savu roku siltumu. man vienmēr ir salušas rokas, bet tagad - siltas, pat karstas. pat lēkāt nav spēka. tik sajūta, tā kā traukā ielietajam sārtajam šķirdumam - izlīt. un kārtējais vilnis. saspiežu acu plakstiņus cieši jo cieši, mēģinādams ko izspiest. nevar. ignorē visus, kas tevi tagad sauc. tu gribi ielīst stūrī un izgaist. kaut kur tur prom, kur tu gribētu būt, bet nevari. tu gribi izbaudīt visu, ko tagad šis brīdis grib sniegt. tik dažādu un spēcīgu. tu jūtu, ka tevi sāk raustīs, bet tu neliecies ne zinis. izbaudi. lēni un kārtīgi, jo tā nebūs daudz. iespējams tā - nekad