skriceļi
3. Septembris 2005
23:15 - viegla rasa
spēra soli pēc soļa. kā jau katru dienu pēc darba mājās. tikai šodien lija lietus. un izmircis bij gājējs. pa ceļam mājās caur mežu veda taka. tumš un spēcīgs lietus lija. tas mijās ar vēju, spēcīgu kā dučiem zirgu. koki līgojās un brakšķēja. lietus lāses kā miljoniem adatu sitās sejā un tik pat maigi atleca no slapjā apģērba. vai bailes mocīja salijušo ķermeni? nē, tas savā dzīvē bij daudz pieredzējis un šis tik tāds sīkums likās. viņa seja bij daudz redzējusi un daudz pārcietusi, kur nu vēl rokas. tās likās kā pasaules spogulis. tomēr, viņa prāts nebijās. viņš nezaudēja dūšu un soli pēc soļa tuvojās savai mājai. tā likās tik tuvu. te pēkšņi pērkona dārdiens kā lielgabalu zalve atskan tepatās blakus. līdzās. un pat tādā brīdī drosmīgākais no drosmīgākajiem nav tik traks, lai turpinātu ceļu. zem kokiem. zem vareniem un spēcīgiem kokim meklē patvērumu. neliels apjumums. tomēr viss ir pietiekami labi. normstas laiks. gājējs steidzīgi, tomēr nonāk mājās. lietus beidzot mitējies un vējš ar pierimis. uztērpj sausas drānas, iekur guni un iestiprinās. miers pārņem vīra dvēseli. sprakšķošam kamīnam gulta iepretīm pie sienas. tur arī iemieg cilvēks. cilvēks kura mājas ir tikai neliela būdiņa meža maliņā. nav nekas dižs, bet tomēr mājīgi. tā celta pie diženas priedes, kas kā vecāmiņu nostāstu objekts jau izsenis te bijis un priecējis cilvēku sirdis. jau nedaudz ieslīdzis miegā guļošais saprot, ka atsākas vētra. un nu jau to patiešām var saukt par vētru. noskurbinājies, pievilcis kājas tuvāk ķermenim un tās piespiedis tuvāk sienai, ieritinās segā ciešāk un guļ tālāk. ārā debesis ar zemi cīnās. viss, kas nev gana smags vai vienkārši piesiets lidinās gaisā un triecās pret visu, kas ir ceļā. viens brīdis, tas pamodināja cilvēku. skaļāks pēkona dārds kā iepriekšējais, jo nu to papildināja mizīgs krakšķa troksnis. lielā Priede. tā krīt. viens mirklis un mazā budiņa ir zem mizīgā koka. tieši virsū. jau nokritis koks, bet lidojošās atliekas no mājs vēl piepilda gaisu ap māju. bet cilvēks? cilvēks ir dzīvs, bet iesprostots. zem milzīga smaguma. tas spiež. tik spēcīgi. trūkst elpas. lietus ielaužas un atkal sāk līt sejā. bet ko tas dod, kad trūkst elpas?! tu tagad turi gadsimtu lolotu un mīļotu brīnumu. bet nevar ieelpot. rij katru gaisa malku, jo zini - iespējams tas pēdējais. cik ātri gar acīm pazib visi piedzīvojumi, viss dzīvē pieredzētais. no maza bērna dienām, līdz tam brīdim, kad vēl ugums mājīgi dega kamīnā. tagd tas viss zudis. aiver acis. aizverot tās patīkams miers piepilda prātu. un venā brīdī nejūt vais to smagumu. sajūtas kā vieglai pūciņai. kā vienam mākonim zilās debesīs. tās tagd būs viņa mājas. mūžīgi