00:11 - Zvana skaņas
Putenis, vēss rīts, ziema. Liekas neviena radība neeksistē. Pamodos. Visapkārt spirdzinošs gaiss. Tukša istaba ar nodrupušu krāsu no sienām. Izeju cauri mājai. Kapa klusumu kā smagnēji kapu zvani dārdina mani soļi. Ieeju dzīvojamā istabā. Asins sārti aizkari, kas viegli šūpojas gaisā gluži kā netverama dvesma. Un vēl, degošs kamīns, kurā uguns šķiet tik maiga un silta kā nekad. Viegli ļaujos, lai tik uz brīdi izjustu šo siltumu, ko sniedz vēsā grīda un siltā kamīna dvesma. Tas ļautu manam nosalušajam zili bālajam ķermenim sasilst. Iemiegu.Zvans. Mani pamodināja tālas zvana skaņas, kas mani apņēma no visām pusēm un ielenca. Nonācu dārzā. Krītošas sniegpārslas viegli dejo liegajā vējā, līdz nosēžas uz citām jau nokritušajām. Pieeju pie lūdzoša eņģeļa skulptūriņas, kura acis izskatās kā maza bērna izraudātas. To ieskāvušas mūžzaļas vīteņa stīgas. Tā ir šī eņģēļa dzīvība, viņa sūtība viest cerību un gaismu brīžos, kad šķiet nekas nav atlicis. Turpat netālu guļ sagruvušas kolonas. Atgādinot monumentālu spēku, kuru varenība turējusi visas pasaules mokas un ciešanas. Nu jau tas guļ zemē un palēnām tas būs tikai neliels uzkalns līdzenajā zemē, bet tagad tas vēl rēgojas un noskatās kā to ieskauj sniegs. Manu apbrīnu un domas pāršalc kārtējais zvana troksnis. Lai sasildītos un ātrāk izdibinātu no kurienes nāk skaņa sāku skriet. Tas neizdodas. Mans kājas, tās mani pašu nes. Uz mežu.
Zars atsitas pret seju. Nelielās sāpes lika man sajust cik labi ir sajust, kaut sāpes, bet sajust pat tās. Palēnām zvana skaņas kļūst skaļākas, bet retākas. Līdz beidzot es tās vairs neatskan. Cik skaisti pašķist sniegpārsliņas ķermenim iekrītot sniegā! Lēnām un bezrūpīgi to pārsedz sniegs. Tas necelsies. Nekad.
p.s. jau atkal nav ko darīt un pārlasu vecos darbus. lūk viens no rudens/ziemas perioda