Politika šķiet ir māksla zināt visas iesaistītās puses un zināt šo pušu iespējamo reakciju pret tavu rīcību. Savukārt ja vēlas iegūt labvēlīgu savas rīcības iznākumu, tad rīcībai jābūt tādai kur vairums nav nelabvēlīgi noskaņoti vai arī labvēlība ir jāiegūst.

Par iegūšanas metodēm neko daudz nezinu, bet domāju, ka neko daudz no tirgošanās vien neatšķiras. Viena puse vēlas ko no otras puses, otra puses nosauc (droši vien netiešā veidā) cenu (pirmās puses labvēlība kādā otrās puses jautājuma, amatu pozīcijas u.t.t.). Tālāk jau ir vienkārša kaulēšanās. Kur vai nu vienojas vai arī nevienojas, vai arī vienojas daļējā mērogā.

Tas ir ja viens ir pircējs un otrs tirgonis. Bet par cik visi politiķi (vai politiskie spēki) ir mainītās pozīcijās pircēju un pārdevēju lomās, tad visi vien tirgoņi ir.

Bet tagad nāk atziņa. Ja parasti komerciālie tirgoņi, kas ir konkurenti savā starpā par ko vienojas, tad to sauc par karteli un tipa ir nelikumīgi. Bet ja politiķi vienojas par kaut ko savā starpā (noslēdz sadarbību, teorētisku viedokļa saskaņošanu u.t.t.), tad tas skaitās labi un apsveicami jo politiski spēki ir vienojušies par abiem (vai vairākiem spēkiem) ko izdevīgu, bet visticamākais neiesaistītajām pusē neizdevīgu.

Tātad komerciāla apvienība kartelis ir pē slikti, fuj nelikumīgi, bet politiskas koalīcijas veidošana (kas idejiski tas pats kartelis vien ir) ir apsveicama rīcība.


Interesantā pasaulē mēs dzīvojam. :) Un nē, es žultaini un slimīgi tagad nemetīšos apgalvot visi politiķi cūkas, viss ir uzpirkts un vispār apokalipse ir tuvu. Es vairāk pieslienos uzskatam, ka tirgošanās politiķu starpā ir normāli.

Man pašam subjektīvi it kā šķiet, ka kartelis patiešām nav labi, bet politiska koalīcija ir laba, bet ja reiz kartelim no politiskas koalīcijas nav atšķirības, tad veidojas paradokss. Interesants paradokss, jo viens tipa ir labi, bet otrs nav.


p.s. Šodien man tāds filozofisks noskaņojums.