Tā domāju un izdomāju, ka jāpaņem tevi savās rokās un jāaiznes Tevi uz krastu, kur saule lec ...
Kur pavasaris agrās putnu dziesmās šalc un spāres lidinās zeltainajos saullēkta padebešos ...
Kur vējš klusi šalc tavos matos un siltais jūras ūdens maigi glāsta piekrastes akmeņus ...
Mēs vērotu kā saule lec ik sekundi celdamās augstāk un augstāk sākot no zeltainās padebešu maliņas līdz brīdim kad tā jau kā liela zelta monēta savā krāšņumā pacēlusies savam ceļam pār debes jumu ...
Krēsla aizbēgtu rietumos ... gaisma piepildītu pasauli ... es turētu tevi savās rokās ...
|