|
[24 Oct 2007|10:32pm] |
šāda dīvainā sajūta man nav bijusi nekad dzīvē. Protams, katra diena savādāka, katras emocijas katru mirkli savādākas, citādākas. Bet tik un tā dīvaini. Tad ej taisni ar peceltu galvu uz priekšu, bet tad, pa to pašu ceļu, skrien ar galvu sienā. Laikam tā galva tik stipra, ka sienu pārsit un tālāk jau ceļš un utt.
Bet ir labi, ka gribas sevi likt rāmjos un sākt smaidīt sev( un tev).
Skaisti taču ir. Tā.
|
|