Latvju pelēkais! |
[03 Jun 2005|10:23pm] |
Bērnība. Latvju vīrietītis piedzimst ārēji normālā ģimenē. Puikam ir mamma un tētis. Mamma nabagu pārāk lutina, visu pienes klāt un klausa uz vārda, turklāt vēl pamanās iestāstīt dēliņam, ka šis ir baigi superīgs gadījies, lai gan tas ir tālu no patiesības. Tētis tikmēr tusē apkārt ar tādiem pašiem ciema vientiešiem kā pats. Kad beidzot atceras, kur ir mājas, tad atvelkas, nokrīt pie TV & pieprasa rijamo. Ja mamma tajā dienā nav bijusi pietiekami prasmīga virēja, tad tētis mammu šad tad arī iekausta, par ko gan mamma lielu brēku gan neceļ.
Turklāt šādos momentos tētis mammai velta atbilstošu leksiku, kuru, protams, momentāni iemācās arī mūsu mazais varonis un turpmāk izmanto jebkurā atbilstošā/neatbilstošā dzīves situācijā. Mamma uz notiekošo reaģē mierīgi, turpinot mazgāt zeķes & vārīt ēst, jo – sak, labāk kaut kāds vecis pie sāniem, nevis, kad tevi par vecmeitu sauc. Veroties savas ģimenes perfektajā uzvedības modelī, dēliņam rodas priekšstats, ka visi vīrieši ir šausmīgi lieliski, neskatoties ne uz ko.
Dēliņa skolas gadi. Ko nu tur daudz piebilst? Puisītis ienāk klasē, kur uz 6-7 tādiem pašiem kā viņš ir aptuveni 20 saposušās, draudzēties gribošas meitenītes. Tā kā tik un tā pa trīs zaķiem pie katras rokas, puisītis nolemj neiespringt & īpaši stilu neveidot. Aizvelkas aiz stūra šad tad uzpīpēt, aizskrien uz kādu datorsalonu.
Kad atnāk mājās, tad redz jau nez cik gadus nemainīgo ainiņu – nu jau krunkainais mammucis berž virtuves grīdu, kamēr vecais baroklis vai nu atkal ir kaut kur aizvilcies, vai arī aiz neko darīt kasa jau uzblīdušo vēderu & domā, ko vēl varētu ieēst.
Puisītis pieaudzis. Mamma ir atradusi savam dēliņam darbu. Šķiet, ka aiz žēluma (pret mammu) puisītis ir pieņemts darbā kādā firmiņā/iestādītē/gaterītī. Strādā savā darbelī. Īpaši neiespringst, un ar īpašām prāta spējām joprojām neizceļas. Pēc darba velkas uz autobusa pieturu, kur ar superasprātīgām piezīmēm mēģina piebraukt blakus stāvošajai meitenītei.
Šī, “dura” tāda, neliekas ne redzam, ne manam. Nu ko darīt... viņas jau visas stulbas maukas... neredz lielisku cilvēku... (puisītis domā).
Aiz bēdām par neveiksmi autobusu pieturā puisītis nolemj nopirkt pāris pudelītes alēna un vakaru pavada kopā ar veco, rātni veroties TV ekrānā, kur rāda kārtējo stratēģiski svarīgo futbola spēli. Tas, ka tajā pašā laikā mammucis vēlas skatīties savu romantisko filmu, paliek pilnībā ignorēts.
Piektdienās mūsu varonis pieliekas pilliņš un kopā ar tikpat lieliskiem draugiem dodas uz klubu, kur ar tizlām piezīmēm mēģina savākt meitenes.
Klubā nabags brīnās, ka neviena uz viņa tizlībām neatsaucas, & izdomā, ka visas latvju sievietes ir baigās kuces, ja tādu skaistuli atraida.
Lai gan - nabadziņš nez kāpēc nebūt neaizdomājas, ka viņa kreklelis/jeb pelēkais džempis ar svītriņu pa vidu (horizontālu) nav pirmā svaiguma, kā roze viņš noteikti nesmaržo, actiņas ir aizlietas & joki - tizli. Tā nu ļodzīgā gaitā viņš, gaismai austot, kopā ar dažiem līdzīgiem brīnumiem stūrē uz autobusa pieturu, jo, tā kā mūsu puisītis nekāds finanšu ģēnijs nav, tad naudiņa ir nodzerta un ar taksīti braukt mājās vis nesanāk.
Ja puisītis apprecas. Tad nabaga viņa valgos iekritusī meitenīte mazgā viņa drēbes, taisa ēst, auklē bērneļus, kamēr puisītis sēž pie TV, kasās & pamazām audzē vēderu... Un neviens nebrīnītos, ja nabaga meitenīte būtu no ģimenītes, kur mamma cītīgi pilda perfektās mājsaimnieces funkcijas, bet tētuks, kā jau īsts mačo, pieprasa paiku, nomet apenes zem gultas & māca savam dēliņam, ka visas sievietes ir dumjas maukas/ēst taisītājas/apeņmazgātājas, kas ir radītas, lai rūpētos par mūslaiku radības kroni – latvju pelēko...
|
|