|
5. Nov 2004|21:53 |
Šķiet, man mīļotais saskuma, kad pateicu, ka domāju, ka tur, kur aizejam pēc nāves, mēs esam vieni. Un nesatiekam tos, kas dzīves laikā bijuši blakus. Es nezinu, varbūt tā nav.Un, ja satiekam, tad tur tas vairs nav tā, jo pazudušas cilvēciskās sajūtas. Vēl jo nozīmīgāks tad kļūst šeit un tagad pārdzīvotais, sajustais, jo vai tad tas pazūd pavisam? Kā tas teiciens par mirkli un mūžību - cik ļoti saistīti tie ir. Kas notiek ar tiem mirkļiem, kuri liekas tik lieliski, tik, tik tik, kad vairāk neko nevajag, kad gribētos tā uz mūžu palikt...?
Ja esam tik vieni, tad vēl jo nozīmīgāki ir tie, ko satiekam, sajūtam savā ceļā.
Viss pazūd, nekas nepazūd. |
|