daina_t

Wed, 03 Jul 2019 19:11:26 GMT

Man ir sajūta, ka darbs ar tekstu rediģēšanu manu valodas izjūtu ir nevis izkopis, bet tieši otrādi - noplicinājis. Normalizējis? Visu laiku liekot citu teikumus noteiktā ("vispārpieņemtā") rāmī, aizvien vairāk sarūk varbūtība redzēt ārpus tā? (Kā īsta mileniāle runāju galvenokārt jautājuma teikumos?)

Vēl nepatīkamāka ideja - vai runa ir par tikai "valodas izjūtu"? Vai drīzāk tomēr "domāšanu"?

Bet varbūt pie vainas ir nevis pārmērīga nodarbošanās ar rediģēšanu (jeb citu jaunrades normalizēšanu), bet gan nepietiekama nodarbošanās ar jaunradi? Ļoti iespējams, bet ko ar šādu atziņu es varu iesākt praktiski (jo ēdu un maksāju par jumtu lielākoties no normalizēšanas, nevis jaunrades)?

Thu, 27 Jun 2019 20:02:55 GMT

Funny, bet man pietrūkst Bingemtonas promenādes (varbūt tieši tāpēc, ka es pa viņu staigāju miljards reizes). Un chinese fooda!!! Atceros Fu Star chicken with garlic sauce, mild, un pārņem tādas skumjas!

Toties nepietrūkst tā, ka jāiet uz laundromātu vai šermulīgu šausmu filmu pagrabu, lai izmazgātu veļu :D

Tue, 11 Jun 2019 08:11:56 GMT

Cien. Daina,

2015. gadā Jūs ziedojāt € 2 lai Vikipēdija būtu pieejama tiešsaistē simtiem miljonu lasītāju. Mani patīkami pārsteidza Jūsu atbalsts, un esmu par to ļoti pateicīga.

Fri, 31 May 2019 21:46:31 GMT

Slinks darbaholiķis - visu laiku domā par darbu, visu laiku izlaiž sociālas aktivitātes, jo taisās strādāt, bet reāli mūždien nevar tam darbam saņemties.

Es točna. I. īsti negrib piekrist, bet es tik un tā saku, ka viņš arī.

Tue, 28 May 2019 11:43:41 GMT

Es gribu vairāk spamot soctīklos! Es gribu rakstīt cibā un portālos! Gribu vairs neuztvert to kā laika atņemšanu “īstajai” rakstīšanai vai naudas pelnīšanai (kas vajadzīga, lai būtu iespējams nodarboties ar “īsto” rakstīšanu)! Es gribu dalīties savās domās un jūtās ar pasauli!

Like and share!

Wed, 03 Apr 2019 08:55:00 GMT

Šķirstu 1901. gadā izdoto "Mahjturiba jeb derigi padomi saimneezem kukņās, pagrabos, klehtīs un staļļos", ko man atdeva I. vecmamma. Receptē "Makaronu pudiņsch" pirmais teikums: "Makaronus pahrlausch uz pusem..."

Sun, 31 Mar 2019 10:56:28 GMT

Man ļoti patika "Blakus", tomēr vienu lietu nevaru nepateikt! Karsti un saulaini laikapstākļi Jāņos TRĪS GADUS PĒC KĀRTAS??? Neticu. Neticu! Šādi cilvēkos tiek radītas nereālistiskas ekspektācijas pret dzīvi un visi tāpēc ir nelaimīgi!

Tue, 12 Jun 2018 19:03:12 GMT

Tipisks rīts - I. piecēlās ap diviem, mēs sākām runāt, kas viņam patīk un kas nepatīk plastmasas šķīvjos, un tad šī diskusija ārkārtīgi plūstoši aizveda pie rīsērča, kāpēc ASV ir vienīgā valsts, kur ne-reliģisku iemeslu dēļ tiek apgraizīta lielākā daļa vīriešu.

Mon, 06 Nov 2017 21:56:14 GMT

Lai gan viss kaut kas šeit ir nejēdzīgi dārgs (dārzeņi stabili vismaz divreiz dārgāki! studentu kafenē beisik latte maksā 4$! un kafijas automātus kampusā nekur nemanīju! alus pudele parastā bārā - 5-9$ (ok, es dzēru akcijas alu par kādiem 3 un vēlāk šeidī bārā pašu lētāko izlejamo par 2,5, bet anyways, standarta tilpums šeit ir 355 ml, sou)), tomēr ir arī daži čīpī prieki - šodien pasūtījām National Geographic uz gadu par 19$ un New Yorker 12 nedēļām par 6$, un tur ietilpst arī online editions un visi digitālie arhīvi (Nat Geo esot no paša 1. nr. 1888. gadā!!!), plus dāvanā New Yorker auduma tašiņa (tas mani īpaši uzrunāja)!!!

Resp., ja es neuzrakstu to grāmatu, tad ziniet, ka tas ir tādēļ, ka man bija jālasa par to, ka zirgiem ir atklātas 17 sejas izteiksmes emociju paušanai - par 10 mazāk nekā cilvēkiem, bet par 1 vairāk nekā suņiem un par 4 vairāk nekā šimpanzēm.

Tue, 02 May 2017 11:40:05 GMT

Man nepatīk vārds "dievs", tam ir pārāk daudz reliģisku konotāciju.

MUN cepiens

Wed, 23 Nov 2016 09:42:52 GMT

Visi tagad cepas par mikrouzņēmuma nodokli. Pilnīgi pieļauju iespēju, ka vienkārši kaut ko nesaprotu, bet es savukārt sliecos domāt, ka MUN vienmēr ir bijis pārāk labs, lai būtu patiesība (attiecībā uz cilvēkiem, kas nevēlas maksāt nodokļus, bet vienlaikus sagaida, lai valsts labi funkcionētu). Esmu strādājusi kā mikrouzņēmuma darbinieks, un, lai gan daudzās citās ziņās darbavieta bija brīnišķīga, šis bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ aizgāju, jo man lielu nedrošības izjūtu radīja apziņa, ka, paliekot bez darba / stāvoklī / nopietni saslimstot utt., aizsardzība no valsts un arī darbavietas būtu praktiski nekāda. Zinu arī cilvēkus, kas strādā uzņēmumos, kas ļaunprātīgi izmanto MUN, sadalot savus visai labi pelnošos un nebūt ne mazos biznesus vairākos mikrouzņēmumos – līdz ar to teikt, ka pašreizējais MUN kaut kādā veidā pasargā no ēnu ekonomikas, man arī nešķiet gluži taisnība (iespējams, ka ir pat otrādi). Mani arī nepārliecina arguments – “gribu izvēlēties, vai maksāt sociālo nodokli, jo tāpat ar pensiju nevarēšu izdzīvot, labāk uzkrāju līdzekļus vecumdienām pats” – jā, ok, bet kā ar šodienas pensionāriem (tostarp šo runātāju vecākiem un vecvecākiem), invalīdiem, bērniem, jaunajiem vecākiem utt.? Tipa, viņi uz mani neattiecas, nemaksāšu? Tā taču sabiedrība nestrādā! Attiecībā uz pašnodarbinātajiem – ja MUN tagad sanāks galīgi neizdevīgs, viņiem taču paliek vēl citas darbības formas.

Saprotu, ka ir nejēdzīgi, ja mazā uzņēmumā ir nepilna laika darbinieks, par kuru nodokļos tagad sanāktu maksāt vairāk nekā algā, bet tas jau attiecas ne tikai uz mikrouzņēmumiem. Tā man šķiet jau cita problēma – ka nav sakārtota iespēja strādāt nepilnā slodzē, attiecīgi maksājot nodokļus. Par to es arī būtu gatava protestēt.

Tātad, kāpēc es kļūdos?

Tue, 01 Nov 2016 09:58:35 GMT

Kad es lasu par Dziesmoto revolūciju, Baltijas ceļu, barikādēm, mani tas viss tik šausmīgi aizkustina, bezmaz līdz raudienam. Un agrāk tā kaut kā nebija. Bet varbūt es vienkārši nebiju īsti iedziļinājusies.
Tā cilvēku vienotība, ticība šai te brīvības idejai, gatavība riskēt ar visu. Like wow.

Es pati no barikādēm atceros tikai bailes, aukstumu, murgus, to, kā vēl pāris gadus man bija fobija no cilvēkiem beretēs, īpaši melnās (īpaši mulsinoši bija tas, ka mana vecmāmiņa valkāja tādu). Šķiet, arī to, ka barikādes vēl kādu laiku palika Vecrīgā un tām dažkārt bija grūti tikt garām (man bija pieci gadi)?

Fri, 21 Oct 2016 08:16:27 GMT

Sen nav bijis apdeits par apzinātās sapņošanas projektu. Lasu Laberge, vingrinājumus īsti nepildu (izņemot sapņu žurnālu un fragmentāru apziņas stāvokļa izčekošanu), domāju pamazām pildīt pēc visas grāmatas izlasīšanas. Vienu brīdi bija baigais uzrāviens, kad nedēļu no vietas gandrīz katru nakti bija apzinātie sapņi, pārsvarā gan ļoti īsi. Pēc tam iestājās tāda kā pauze (daļēji to var skaidrot ar to, ka nesanāk gulēšanai veltīt vēlamās 8-9 un vairāk stundas).
Bet šorīt bija reāls aplauziens! Redzēju ilgu sapni par satori autoru nometni, resp., nevis to, kurā es biju, bet tipa nākamo. Vienā brīdī biju aizklīdusi prom no pārējiem pastaigāt pa apkārtni un attapos kāpjam lejā pa ļoti stāvām kāpnēm ar mazītiņiem pakāpieniem, kas vilkās teju bezgalīgi. Bija bail noripot lejā. Šai mirklī man ienāca prātā - hmm, šis ir mans dreamsign (jo citos sapņos, ko esmu piefiksējusi, man regulāri parādās ļoti stāvas, gandrīz vertikālas nogāzes, pa kurām jākāpj augšā / lejā, un ir bail nokrist). Izdarīju klasisku pārbaudi - nopētīju savas rokas. Parasti sapņos rokas izskatās kaut kā jocīgi, un tas ir viens no populārākajiem paņēmieniem, kā pārbaudīt, vai esi nomodā. Bet šoreiz sapnī manas rokas izskatījās pilnīgi normāli! (Nu, vai vismaz tā likās.) Ak, smadzenes, cik jūs esat trikī, vislaik izdomājat jaunus veidus, kā mani apčakarēt. Man ienāca prātā, ka varbūt jāizdara vēl kāda no klasiskajām pārbaudēm, piem., jāpalecas, bet attiecīgajā situācijā palēkties bija bail, tāpēc vienkārši pieņēmu - nu, ja jau roku pārbaude liecina par nomodu, tad gan jau tā arī ir.
Sapnis noslēdzās ar to, ka nometnē ienesās busiņš ar sprāgstvielām un kāds iekliedzās: "Šī ir Parīze!" Sākās sprādzieni un mēs visi metāmies guļus gar zemi. Nu lūk, ja manas smadzenes nebūtu mani tā apmānījušas, šis terorakts pret latviešu liberālo kultūras inteliģenci nebūtu noticis.

Mon, 26 Sep 2016 07:14:20 GMT

Sestdienas rītā bija apzinātais sapnis. Biju Ķengaraga dzīvokļa vidējā istabā. Sākumā, kad sapratu, ka esmu sapnī, kļuvu ļoti eksaited, un sapnis sāka plūst prom, uz mirkli pilnīgi izzuda bilde, bet tad izmantoju LaBerge metodi un sāku strauji berzēt rokas, un tad attēls atgriezās. Jutos, kā atradusi durvis uz Nārniju. Viss bija ļoti detalizēts un īsts, tikai ar jokainībām, no kurām smieklīgākā bija grāmatu muguriņas, kas mainījās uzreiz pēc tam, kad biju izlasījusi nosaukumu (nosaukumi bija diezgan random vārdu salikumi - vai par sapņiem atbildīgās smadzeņu daļas tā uztver grāmatas, kā bla bla bla, kas visu laiku mainās?). Gribēju pamēģināt telekinēzi, un tas arī izdevās. Sākumā gribēju pakustināt televizoru, bet tas diez kā nepadevās, tad nolēmu pamēģināt sākumā ar mazākiem priekšmetiem, kā šķēres, un tas sanāca. Tad ķēros pie aizvien lielākiem (kas kaut kā organiski uzradās, it kā es būtu Harija Potera Vajadzību istabā). Priekšmeti gan visu laiku slīdēja zemē, bet viņus viegli varēju atkal uzšūpot augšā. Tad sāka zvanīt mans stulbais modinātājs. Pamodos ļoti laimīga.

UPD. Aizmirsu vēl vienu detaļu - pa vidu man zvanīja I., un es pacēlu klausuli, vienkārši, lai dzirdētu, ko "viņš" man grib teikt. "Viņš" tikai gribēja zināt, kur es esmu, un pateikt, ka mīl. Nestāstīju, ar ko nodarbojos, jo sapratu, ka tas nav īstais I., un gribēju atgriezties pie priekšmetu lidināšanas. Bet tā ir viena no foršajām lietām apzinātajos sapņos, ka turpina uzrasties viss kaut kas random un negaidīts, arī tad, ja tu it kā visu daudzmaz kontrolē.

Tue, 20 Sep 2016 19:52:32 GMT

"interesanti, nez kā no visām tām balsīm manā galvā es izvēlējos tieši šo kā vadošo"

Mon, 12 Sep 2016 13:10:53 GMT

feminisms according to me: 1) apzināties situācijas savā pieredzē, kurās tu esi bijis upuris; 2) apzināties situācijas savā pieredzē, kurās tu esi bijis agresors (tostarp arī pasīvā agresija, emocionālās manipulācijas, "man pienākas, jo es esmu s/v" utt.); 3) pārstāt spēlēt šīs lomas.

1. ir easy, 2. jau grūtāk, 3. ir advanced level, uz ko vajadzētu tiekties. diemžēl f. bieži iestrēgst 1.

Wed, 07 Sep 2016 11:36:44 GMT

Interesējos par t. s. "apzināto sapņošanu" jeb lucid dreaming, tāpēc pēdējās 3 naktis cenšos pierakstīt sapņus. Pagaidām secinājumi ir tādi, ka arī sapņos mani pārsvarā nodarbina ļoti basic, patērnieciskas intereses - piem., meklēju vietu, kur naktī var paēst un caur dažādiem sarežģījumiem mēģinu iegādāties konfektes "Migle"; šonakt savukārt viss grozījās ap to, kā bez maksas vai pēc iespējas lētāk iedzert.

Savā ziņā interesantāki ir nakts pirmās puses sapņi, kuros (vismaz pēc līdzšinējiem novērojumiem) nedarbojos ne "es", ne "citi cilvēki", drīzāk notiek kaut kādu abstraktu problēmu risināšana. Teiksim, ir pilsētas karte, pa kuru tiek rēķināts maršruts milzu lodei un tiek mēģināts saprast, kāpēc lode dodas tieši tur, kur tā dodas. To dara tāda kā fona balss / balsis, kuras man pat nešķiet manējās. Pirmajā naktī, kad no līdzīga sapņa pamodos, tai brīdī pusaizmigusi padomāju - "kā es varu apzināties, ka es sapņoju, ja manis šeit vispār nav"

2 mēneši kopdzīves

Thu, 01 Sep 2016 09:15:02 GMT

Uz katru "mēs" ierakstu vajadzētu vismaz vienu "es" ierakstu.

Wed, 31 Aug 2016 17:00:27 GMT

Noskatījāmies "Stranger Things" 1. sezonu, ļ. labi. Tagad man nenormāli gribas rakstīt aizraujošus blokbāsterus par alternatīvām, ļaunām dimensijām.

krīperi

Wed, 31 Aug 2016 08:14:17 GMT

"Every woman has encountered a creep like him before. Thankfully, I've noticed that the older I get, the less perverts I attract. Between the ages of 14 and 18, I was a creep magnet. People would ask me to go to their hotel with them or mime cunnilingus with their fingers while staring at me. To mortify me further, they would even do it while I was with my mom. There must be something about the fragility of teenagers that gets these guys off."

http://www.vice.com/en_ca/read/saying-yes-to-guys-on-the-street-876

Lasīju un sapratu, ka tā nudien ir – kad man bija padsmit / agrīnie 20ie, krīperi un reipisti spietoja apkārt daudz intensīvāk. Tagad jau ir čil, principā. Īpaši, ja pasaka vecumu un nodarbošanos.

Sun, 28 Aug 2016 11:57:10 GMT

Spānijas spilgtākie mirkļi:

Klīšana vakarā pa Barselonas Gotisko kvartālu, pasēdēšana bārā, spēlējot filmu minēšanas spēli. Pēc tam pie jūras iegādājāmies vēl pa aliņam no nelicenzētā ielu tirgotāja, kurš dzērienus slēpa renstelē (vēlāk redzējām, kā prece tiek arī aprakta arī pludmales smiltīs).

Gaudi arhitektūra, īpaši episkā La Sagrada Familia katedrāle – kāpēc nav vairāk tādu ēku?! (jo viņas laikam ir ļoti dārgas).

Jūrmala, kurā atklājās, ka esmu aizmirsusi mājās peldkostīma apakšdaļu, par ko sarīkoju nelielu paššaustīšanas drāmu – bet, tā kā tāpat biju gribējusi aiziet uz nūdistu pludmali, tad tas ātri atrisinājās. Nūdistu pludmale bija mazāka, nekā iztēlojos, un likās, ka lielākā daļa publikas ir dažādu vecumu geji – sieviešu pamaz, vēl jo mazāk tādu, kas pilnīgi plikas (pāris kopā ar saviem džekiem). Lielāks šķērslis par aizmirstajām apakšiksēm izrādījās grandiozie viļņi, kas man bija par traku (I. patika).

Frederic Mares muzejs – plašs muzejs četros stāvos, kura kolekciju no nulles savas dzīves laikā apkopojis Frederiks Maress, skulptors, fanātisks kolekcionārs un (kā baumo) kleptomāns, kurš vācis pilnīgi visu pēc kārtas. Divi stāvi skupltūru, kurus apskatot izdomājām visādas smieklīgas mēmes, bet visiespaidīgākā tomēr bija viņa kolekcija no dažādiem ikdienas priekšmetiem (pārsvarā 19. gs. – 20. gs. sākums) – piem., milzīga istaba, kas veltīta ārprātīga paskata pīpēm un citiem smēķēšanas aksesuāriem, spieķi, rotaslietas, brilles, trauki utt. Rotaļlietas ar miniatūriem papīra teātrīšiem vēl atsevišķā stāvā. Miljardiem mazītiņo fotogrāfiju pat īsti nepieķērāmies (tikai piefiksējām, ka ir arī porno). Vēl viens pluss – visu drīkstēja fočēt.

Pēc nakts autobusa ierašanās Madridē ap puspieciem no rīta, kas sniedza mums iespēju iepazīt pilsētas netīro pavēderedi. Čurājoši, vemjoši, kakājoši cilvēki, ielas nolaistītas ar urīnu (protams, es iekāpu!) un nomētātas ar atkritumiem. Publiskās tualetes nevienas, pirmās kafenes atveras ap astoņiem, čekins viesnīcā ap divpadsmitiem, drausmīgi nāk miegs. Vārdusakot, elle. (Pa dienu pilsēta, protams, izskatās daudz civilizētāk, bet tāpat uztrāpījāmies uz resna vīrieša (vidusmēra pilsonis, nekāds ne bomzis), kurš uz šauras vecpilsētas ieliņas gaišā dienas laikā apčurāja automašīnu – pie viena apšļakstot arī mūs.)

Toties vakarā patīkama pastaiga pa Madrides bāriem, tostarp labs flamenko džeza koncis.

Viens no galvenajiem hailaitiem – Hieronīma Boša piecsimtgades izstāde Prado muzejā, kurā pavadījām ap trim stundām (papildus trim, ko pirms tam sabijām pastāvīgajā kolekcijā). Tas bija galvenais iemesls, kāpēc vispār braucām uz Madridi, kas pilnībā sevi attaisnoja. Ļoti tumši, sirreāli un iedvesmojoši, domāšu vēl ilgi. Abi atzinām par vienu no spilgtākajām izstāžu pieredzēm ever.

Atgriešanās ar nakts autobusu Barselonā, kura pretstatā smirdīgajai Madridei mūs sagaidīja ar drīmī siltu, mierīgu Vidusjūru saullēktā. Ok, atkritumi tāpat bija visās malās, bet tik un tā viena no skaistākājām peldēm manā dzīvē.

Vēl: daudz pastaigu pa dažādiem rajoniem gan Barselonā, gan Madridē. Dažādi foto projekti, kā mana balkonu sērija, parkos guļošo cilvēku sērija, Ivara skupltūru sēklinieku sērija, pozēšana pie tūristiem ar pašiņmietiem utt.

Kopsavilkums:

Man jau pirms tam bija sajūta, ka šis būs viens no maniem labākajiem ceļojumiem, un tieši tā arī bija. Varu pati sev paklapēt pa plecu par labu plānošanu un iepriekšēju sagatavošanos. Protams, arī brīnišķīgs ceļabiedrs, kurš līdzsvaro manas trauksmes, pilda intuitīvo funkciju un kopā ar mani pēc negulētas nakts pustukšā metro performē popmūziku.

Laime ir:

Mon, 15 Aug 2016 09:28:38 GMT

Mums abiem sācies atvaļinājums. Esam puslīdz iekārtojušies savā jaunajā, foršajā dzīvoklī. Sēžam katrs savā istabā pie kompjiem un nesteidzīgi apdarām darbiņus. Pa logu redzu jumtus, debesis, lietu. Piektdien braucam uz Barselonu.

Wed, 27 Jul 2016 12:06:53 GMT

I. ir uzsēdinājis mani uz 2048. Esmu izspēlējusi līdz 4096 ne vien klasisko ciparu versiju, bet arī doge un cupcakes. And still I crave for more. Mentāli situ sev pa pirkstiem katru reizi, kad adreses joslā ierakstu 2.

Sun, 24 Jul 2016 19:18:38 GMT

Kopš noskatījos "Finding Vivian Maier" (izcila!), atsākusi vajāt fantāzija par pilna laika aukles darbu lol. Pusi karaļvalsts, lai tikai nebūtu jāsēž pie tā smirdīgā datora.
Tuvākajās divās nedēļās spīd laikam 7. pārvākšanās pēdējo 4 gadu laikā. Pagaidām vēl nezinām, uz kurieni.

Thu, 14 Jul 2016 18:59:07 GMT

Par ne tik labo. Biju domājusi, ka man nebūs t. s. otrās grāmatas sindroma, jo uz to brīdi likās, ka tā otrā grāmata ir jau galvā gandrīz gatava un tagad tikai jāturpina uz tā paša uzrāviena. Ha. Neesmu neko pabeigusi (“literatūru”) divus gadus. Visādas galvā esošās otrās grāmatas esmu metusi galvā esošajā miskastē turp un atpakaļ. Visu laiku gribu rakstīt arī tipa blogu(/s), bet pat to nevaru sadūšoties, jo “nav gana labs” (varētu padomāt, ka grāmata nr.1 bija tik nenormāli ģeniāla lol).
Ķecerīga doma – ja es būtu single, es noteikti būtu sadrukājusi vairāk. Bet tas nu tā, nekādas nožēlas šajā ziņā.