Vakar nosapņoju samērā dīvainu sapni (tā jau sāk palikt kā rutīna) Pie Tukuma kapkalna tusēju, un tad piebrauca mamma un teica, ka jābrauc mājās, bet es skrēju augšā kapkalnā, lai apskautu kādu meiteni (nespēju atcerēties kas viņa ir, bet likās ļoti pazīstama) Apskāviens ilga samērā ilgi, iekšēji prāts teica: "Muļķi, laid tač viņu vaļā!", bet kkas iekšējs lika tomēr turēties, kā zīdainim pie mātes krūts, tomēr vēlāk viņu atlaidu un devos prom. Ko tas varētu nozīmēt? Vientulību? Atvadas? Atbilde ir kkur tumsā un man nav lukturīša ,lai to saskatītu.