Es jūtu, ka nespēju izmantot savas spējas. Daudzi apbrīno manu degsmi un spējas, bet es nekad tās neesmu licis lietā, iespējams, iekšēju baiļu, vai aizspriedumu dēļ. Esmu kā miniatūrs kuģītis pudelē. Pa mazo pudeles atveri man padod detaļas, ar smalku precizitāti tās tiek piestiprinātas viena otrai. Es augu. Kļūstu stiprāks ar katru dienu un detaļu. Cauri pudeles stiklam es vēroju pie sienas piestiprinātās marīnas gleznas. Vēroju tajās attēlotos kuģus, kuri triecas cauri viļņiem un zinu, ka kādu dienu arī es triekšos cauri viļņiem. Kādu dienu es biju pabeigts, manas buras slējās augsti pudelē, mans purngals, gandrīz bija izstiepies visas pudeles kakliņa garumā. Tomēr bija viens mīnuss, es tagad biju par lielu, lai izlīstu no pudeles, es biju varens un stiprs, bet vēl aizvien biju iesprūdis šajā pudelē, savā liktenī. Manām burām nekad nebūs lemts dejot ar vēju, manam korpusam nebūs lemts cīnīties ar viļņiem. Mūžīgi es šeit stāvēšu, šajā pudelē, uz šī plaukta, nolikts citu apskatei un apbrīnai. Bet kāda no tās jēga, ja šajā pudelē savu varenumu nespēju izmantot citu labā? Esmu kā miniatūrs kuģītis pudelē, savu baiļu un aizspriedumu pudelē.
blah