Pirms dažām dienām mamma lika man aizvērt acis un pastiept uz priekšu plaukstu. Ielikusi tajā kaut ko gludu un apaļu, lika man minēt. Kastanis. Tas darot labu, tikai jānēsā līdzi vismaz kabatā, tā, lai tas ir siltumā. Nolēmu to nēsāt saitītē apsietu ap plaukstas locītavu. Jebkāda svētība man tagad nenāktu par ļaunu. Bet tas ir pārāk liels.
Tā nu es jau pāris dienas palēninu gaitu, ejot zem kastaņām. Šodien atradu. Tieši tādu, par kādu mēs ar tevi, Ieva, gandrīz sakāvāmies.

Sēžu pie loga, un vēroju, kā pasaule mēģina atmazgāties tīra.