Šodien bija tas ideālais brīdis. Kad tu nevilšus paskaties apkārt un zini, ka šīs sekundes tu gribi atcerēties visu mūžu. Skanēja Empire of the sun – we are the people, mēs braucām ārā no Liepājas pēc nakts Fontaine un rīta peldes saviļņotā un sazāļotā jūrā un Ieva sērfoja pa radio viļņiem. Man blakus sēdēja Niks un es atceros, ka paskatījusies uz viņu atminējos kāpēc dažkārt meitenes viņu sauc par skaistu. Es tikai padomāju, ka mēs esam jauni. Tā izskatās jaunība. Ik pa brīdim spogulītī noķēru Ievas smaidu, kamēr blakus brālis, mēģinot izšķirties starp paģirām un neizgulētu dzērumu, draudēja pievemt mašīnu. Tikmēr Mex mēģināja pavisam salauzt Ievas BMW ātrumpārslēgu un es kaut kādā sentimenta uzplūdā iedomājos cik ļoti man viņu visu pietrūks. Arī tad, ja mana prombūtne ir pavisam īslaicīga.