Mācos. Atkal. Joprojām?

Elizabete sastāda man kompāniju, kas principā ir vienīgais gaismas stariņš šajā visādi citādi emocionāli traumējošajā pasākumā, kas te šodien notiek. Sasodīti depresīvi.

- Tu tur kaut ko saproti?
- Apklusti un padod alkoholu.

Tajā brīdī, kad piegājusi pie spoguļa vannasistabā, lai noskrāpētu no zobiem kofeīnu iedomājos, ka arī to es uztveru kā atpūtas brīdi, secināju, ka nav vairs labi.

Pareizi - miegs un dzīve ir nīkuļiem.