Mex spēlē Rainbow 6 uz xkastes, Ivo ākstās ar fotoaparātu, taisot "datorikas fakultāte" bildes (šis vārdu savienojums jau kļūst par vietēju humoru), Niks uz ģitāras spēlē tears in heaven katru reizi, kad Mex nomirst, bet es mēģinu sadzīt rokā, kurā no 295 Dienas Lapas 1890. gada eksemplāriem publicēts pirmais Po tulkojums latviski.
Uz rokām sarkanas švīkas pēc vakarnakt un šorīt piedzīvotajiem sātana/lesijas/ķengura uzbrukumiem.
Jauka tā ciemošanās vakar ar šokolādes maskas izvirtībām ("es to nelikšu uz sejas! Šokolāde ir jāēd!"), smieklīgu novusa partiju (iepazīsties, tas ir dantisms), skuķisku alkoholu jaukšanu sliktajā iestādē ("nē, tu sevi neapkaunoji. Sēdēji un godīgi kapāji"), smieklu lēkmi gājiena no Vecrīgas līdz Brīvības/Ģertrūdes krustam garumā ("pilnīga klišeja, šitā tas vienmēr filmās izskatās") un pilnīgu informētību par kāda trīsstūra peripētijām. Par attiecībām, kas sadedzina. Par tiem, kas glābjas no uguns. Par lēkšanu no klintīm un bailēm no augstuma. Un es sapratu, ka man patīk ideja par pašiznīcināšanos.
No rīta bija sniegs un ģitāra, brokastis bārā, kuru palīdzējām savākt ("Brengulis ir otra lipīgākā substance pēc liķieriem") un bibliotēkas apmeklējums. Uzzināju cik manam pēdējam crush gadu, redzēju viņu tādā stāvoklī, kādā bija Ivo, kad sargāja Mex Golfu Vecumniekos un sapratu, ka jālieto galva.

If only.