urn:lj:klab.lv:atom1:dachux see the land of sun and thunder! see the land of sun and thunder! dachux21@gmail.com Rom 2017-12-16T08:46:38Z 2017-12-16T08:46:38Z urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:149321 2017-12-16T10:46:00 2017-12-16T10:46:00 2017-12-16T08:46:38Z 2017-12-16T08:46:38Z Lasu kursa pēdējos mājasdarbu stāstus un neviļus sanāk salīdzināt ar pirmajiem. Ne literārā nozīmē, protams. Pirmajā mājasdarbā uzdevums prasīja rakstīt pat kādu savu traumu. Principā - par pagātni un vairāk vai mazāk negatīvā nokrāsā. Pēdējā mājasdarbā bija uzdevums rakstīt par kādu savu sapni. Tas pa lielam ir nākotne un vairāk vai mazāk pozitīvi. Un šķiet, ka tieši pēdējā mājas darba stāstos daudz labāk var redzēt tos cilvēkus, kas stāstus ir rakstījuši. Tieši sapņa stāsti daudz labāk atklāj cilvēku, nevis krīzes situāciju. Varbūt man tikai tā liekas? Trauma ir trauma, pagātne ir pagātne. Tās, protams, ietekmē cilvēku un apstākļus, kādos viņš atrodas. Bet neatkarīgi no tā, cilvēks var sapņot, nospraust sev mērķi un uz to tiekties. Lai kādā zampā esi bijis, tu vari no tās izlīst, ja gribi. Ja sapņo. Tas laikam ir kaut kāda paveida optimisms, bet ir dzirdēts pusjoks, ka bez sapņa cilvēks ir vienkārši vertikāla peļķe. Un bez sapņa vai kaut nelieliem soļiem uzlabojuma virzienā arī stāsts ir tikai depresīva peļķe vietējo tradīciju stilā. urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:148333 2016-10-10T16:24:00 2016-10-10T16:24:00 2016-10-10T13:26:15Z 2016-10-10T13:26:15Z Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.<br /><br />Vasarā nopirkām telti. Tādu padārgu, īpaši izmeklētu, ērtu, diezgan vieglu, viegli uzceļamu, fotogrāfiem īpaši piemērotu un derīgu arī ziemai. Bija atlaides.<br />Pēc trīs lietošanas reizēm beidzot saskārāmies ar stiprāku lietu un konstatējām, ka jumts tek. Tieši korē atlīmējušās šuves nosedzošās lentas. Kaut kādai lētai Maximas teltij tas būtu piedodami, bet šādas cenu kategorijas teltij - noteikti ne.<br />Aiznesām uz garantijas remontu Gandrā. Pieņēma, solīja ziņot. Augusta beigās saņemam ziņu, ka jāiet pakaļ jaunai.<br />Aizejam pēc jaunas, bet tā izrādās zaļa. Bijām speciāli pirkuši oranžu, lai fotogrāfijās smukāk un iekšā saulaināk, bet šaļais tāds nekošs zaļais, paredzēts maskēšanās nolūkiem. Diemžēl uz vietas oranžu nebija, meitene nezināja, vai būs vispār. Varējām ņemt dāvanu karti un palikt bez telts, gaidot īsto, vai ņemt zaļo. Negribīgi paņēmām zaļo.<br />Tā arī nesanāca izmantot.<br />Pirms nedēļas skatos, ka ir noliktavā oranžā, pie tam ar vēl lielāku atlaidi. Nolemjam iet prasīt, vai varam mainīt, ja mūsējā jauna, nelietota. Pat ja tikai samainīt krāsas dēļ, neprasot jauno zenu, kas ir zemāka.<br />Veikalā mums iedod telti un vēl par atlaides starpības summu izraksta dāvanu karti.<br /><br />Rezultāts: ir vesela gribētā telts pareizā krāsā ar gandrīz 50% atlaidi no oriģinālās cenas un paliela dāvanu karte vēl kādu mantiņu iegādei. Pašiem prieks un Gandram daudz, daudz labas karmas! urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:148036 2016-08-29T21:56:00 2016-08-29T21:56:00 2016-08-30T06:07:19Z 2016-08-30T06:07:19Z <div>Atruna: Teksts nebūs patīkams, bet man riebjas melot un liekuļot. Nevienu nevēlos atrunāt no turpmākiem braucieniem un dalības pasākumos, bet uzskatu, ka labāk rūgta, tomēr patiesība, lai cilvēki var pieņemt informētus lēmumus. Ļoti iespējams, ka ar šo es sabojāšu vairākas attiecības, bet šajā dzīvē mēs visi maksājam par saviem lēmumiem. Mans lēmums ir Tev pastāstīt, kā gāja TeamR Transilvānijā. Rakstītais ir subjektīvs notikušā atstāsts, un es uzņemos atbildību par katru uzrakstīto vārdu. Šī ir 1/17 daļa no kopējā Rumānijas stāsta, un ceru, ka pārējie 16 sastāda metaforisko medus mucu, jo šī laikam ir tā karote darvas. Es kļūdījos savā izvēlē braukt un rakstu, lai Tu, manu dārgo lasītāj, izdarītu pareizākus lēmumus!</div><div><br></div><div>Šis nebūs hronoloģisks notikumu atstāsts. Es ceru, ka tam es saņemšos tad, kad rūgtums būs izlikts vārdos un spēšu apkopot jauko un piedzīvoto. Šeit es mēģināšu apskatīt dažādus aspektus, kas brauciena laikā radīja lieku stresu un uztraukumu. Ikvienam punktam ir iespējama opozīcija, tāpēc vēlreiz atkārtoju, ka šeit rakstītais ir balstīts uz subjektīvajām sajūtām un pieejamās informācijas.</div><div><b><br></b></div><div><b>Wut’s the fuss?</b></div><div>Kāpēc es vispār ņemos? Tāpēc, ka es saņēmu pavisam citu pakalpojumu, nekā es pirku. To visu var mēģināt norakstīt uz faktu, ka es kaut ko nesapratu jau pašā sākumā, tomēr uzskatu, ka saņemtais neatbilda reklamētajam. Šajā ziņā man piekrita arī citi, ar ko par šo runāju.</div><div><br></div><div>Šeit mazliet hronoloģiska notikumu atstāsta:</div><div>Ideja par Rumāniju tika apspriesta uzreiz pēc Tatru brauciena pagājušā gada rudenī. Cilvēki bija entuziasma pilni, es arī. Kolīdz tika izveidota pieteikšanās forma, pēc iespējas ātri to aizpildīju, lai rezervētu vietu. Cerēju, ka tas varētu būt Tatru braucienam līdzīgs brīnišķīgs pasākums.</div><div>Vietas pildījās ātri, un jau pavisam drīz Mārtiņš FB paziņoja, ka tiks organizēti divi busi. Tas bija pirmais brīdis, kad man radās šaubas par šo pasākumu. Proti, man patika brauciens mazā grupā, kur vieglāk saorganizēties, saskaņot vēlmes un uzturēt līdzīgu noskaņojumu. Rakstīju Mārtiņam, ka lielā grupā braukt nevēlos, un atsaucu savu rezervāciju. Šajā gadījumā tā pavisam noteikti nebija pozēšana un spītēšanās, bet gan vienkāršs lēmums, ka labāk vietu atstāt kādam, kas vēlas tāda veida ceļojumu. Sarunas gaitā man tika apliecināts, ka brauciens joprojām tiek planots līdzīgs Tatru braucienam, dalot busus pēc vēlmēm kāpt/braukāt, cenšoties vēl vairāk laika veltīt fotografēšanai. Izteicu savas bažas par iespējamām nesaritībām grupas biedru vēlmēs, bet tiku pārliecināta, ka viss būs kārtībā. Noticēju un rezervāciju neatsaucu, jo ideja par grupas dalīšanu aktīvajos un mierīgākajos man šķita ļoti pamatota un vērtīga. Abas puses būtu apmierinātas, ka neviens nav jāatstāj aiz muguras vai kāds pārlieku tālu neaizskrietu.</div><div>Otrs brīdis, kad man radās nopietnas šaubas, bija pirmsbrauciena tikšanās reizē, kad sapratu, ka viss iepriekš runātais ir kaut kur izkūpējis. Sapratu, ka grupas tiek dalītas pēc mūzikas interesēm, savstarpējām simpātijām vai vēl kaut kā, kas īsti neatbilda solītajai aktīvo/mierīgo idejai. Lai arī biju jau samaksājusi pilnu brauciena summu, pēc tikšanās lūdzu Mārtiņam manu rezevāciju atsaukt. Man nebija iebildumu pret mūsu grupas vadītāju vai sastāvu kā tādu (vismaz tos, ko pazinu), bet gan pret to, ka mūsu vēlmes un ideja par patīkamu ceļojumu varētu atšķirties. Šeit gribu atzīmēt, ka es neuzskatu, ka citu vēlmes ir nepareizas vai sliktākas. No foto viedokļa un no personīgo spēju un vēlmju viedokļa noteikti ir labāk braukt mierīgāk un neforsēt ar fiziskām aktivitātēm. Bet tā kā es zināju, ka man patīk fiziski pacīnīties, lai uzkāptu mazliet augstāk, tad sapratu, ka ar šo savu vēlmi es traucēšu pārējai grupai izbaudīt pasākumu. Teicu Mārtiņam, ka varu un gribu kāpt. Sarunas gaitā man tika piedāvāts būt aktīvajā grupā. Noticēju un rezervāciju neatcēlu.</div><div>Pirms brauciena saņemot e-pastu ar informāciju un grupu dalījumiem, sapratu, cik naiva esmu bijusi. Es biju atkal pārlikta otrā grupā, par to mani nekā neinformējot vai nepaskaidrojot. Un šeit es noticēju vēlreiz, jo e-pasta tekstā tika solīts, ka KĀPS VISI!!! Tad es vēl nezināju, ka tas ir tikai mārketinga triks. Man vairs nebija iemesla iebilst, pat ja aizdomas saglabājās, tomēr nospriedu, ka varbūt tā arī ir labāk. Aizbraucu un tikai vēlāk sapratu, cik stulbi bija neklausīt savai iekšējai balsij un aizdomām. </div><div><br></div><div>Otrs iemesls, kāpēc es ņemos, ir tas, ka es jūtos līdzatbildīga notikušajā. Pēc Tatru rudens brauciena es publicēju bildes un fotostāstu par mūsu piedzīvojumiem. Tā kā man brauciens ļoti patika, tad arī manas atsauksmes bija pozitīvas un aicinošas. Es pieļauju, ka tādā veidā es netiešā veidā mudināju cilvēkus braukt, un ka kāds no Transilvānijas braucējiem pierakstījās tāpēc, ka no manām darbībām bija radies priekšstats par brīnišķīgu pasākumu. Arī es pati patiešām tam ticēju. Arī sarunās jau tiešākā tekstā paudu savu nostāju, ka brauciens varētu būt līdzīgs Tatru braucienam. Es kļūdījos. Un pie tā varētu arī palikt, ja runa būtu par mani vienu. Diemžēl, šajā stāstā bija iesaistīti 17 cilvēki.</div><div><br></div><div>Iemesls, kāpēc rūgtums ir tāds, ir arī pozitīvā iepriekšējā pieredze rudens Tatru braucienā. Es biju pārliecināta, ka tādi braucieni ir norma. Izrādījās, ka tas bija izņēmums, ar ko man paveicās.</div><div><br></div><div><b>Ceļojums sākas ar plānu</b></div><div>Piedzīvojumi var būt dažādi - plānoti un spontāni, tomēr ne vienmēr var paļauties uz brīvo improvizāciju. Pati zinu, cik daudz laika un enerģijas prasa plānošana, īpaši, ja gribās apskatīt daudz, skaista un nestandarta, kas ir izkaisīts lielā teritorijā. Un esmu arī sapratusi, kāpēc šādā gadījumā plāns ir svarīgs. Protams, var visu dienu braukt nezināmā virzienā un tikai skatīties gar ceļa malām, kur ir vērts astāties. Nenoliedzu, ka tā var dabūt labus kadrus. Bet paļauties tikai uz to nevar. Tā tiek palaists garām ļoti daudz kas, kas varbūt būtu bijis turpat aiz pirmā šķērsielas līkuma, ja vien būtu zināts, kur meklēt.</div><div>Šajā ceļojumā plāns bija ļoti aptuvens, lai neteiktu skarbāk. Reklamējot pasākumu un tikšanās reizē tika iezīmēti daži punkti, ko bija plānots apmeklēt. Tas ir saprotams, ka uzreiz nevar un nevajag braucējus apgrūtināt ar visiem sīkumiem. Diemžēl, šoreiz izrādījās, ka tas arī bija vienīgais plāns. Vismaz mūsu grupai. </div><div>Varbūt otrai grupai bija vairāk informācijas. Es ceru, ka tā, jo savādāk aizbraukt uz lielu valsti ar dažiem punktiem ir ļoti naivi. Bet mūsu grupa no ceļojuma vadītāja bija saņēmusi skopu karti ar atzīmētām viesnīcām un dažiem punktiem, kuriem pie tam nebija klāt pat tas, kur iet, ko darīt un kur sākt skaistumu meklēt. Zinu, ka dabas parkā nepietiek atrast objektu, ka ir jāmeklē arī taka, tās sākumpunkts, ilgums, grūtības pakāpe un auto novietošanas iespējas. Piekrītu, ka uztaisīt precīzu plānu citai grupai nevar, bet variantus A un B ar iespējām izvēlēties var gan. Jā, tas prasa darbu, bet kādam tas ir jādara. Laicīgi.</div><div>Mums paveicās, ka Jevgēņija uzņēmās sameklēt vēl kādas vietas un nedaudz precīzāku informāciju, lai vismaz kaut kā aizpildītu grupas vadītāja neesamību. Protams, ar to nepietika kvalitatīvam izpildījumam, bet tas bija labs un ļoti noderīgs sākums, kur sākt meklēt precīzāku info, lai saplānotu dienu un braucienus. </div><div>Sanāca tā, ka mēs nopirkām iespēju būt grupas vadītājiem. Protams, jaunajā Transilvānijas tūres aprakstā vairs nav minēts, ka brauciena cenā ietilpst vadītāja pakalpojumi. Ja vien mēs būtu iepriekš zinājuši, ka pērkam viesnīcas un busu bez plāna, tad varbūt vilšanās būtu mazāka. Varētu jau mēnesi, nedēļu vai vismaz dienu iepriekš mājās sameklēt vajadzīgo info, jo katru vakaru sēdēt vairākas stundas pie daļēji ejoša interneta, lai saplānotu, uz kurieni ir jābrauc (un nebraukātu liekus kilometrus, ko pa serpentīniem bija ļoti viegli izdarīt). Dažu stundu nakts miega ir daudz par maz, bet plānošana atņēma pārējo. </div><div>Protams, var jau pārmest Robertam, ka viņš nav bijis īsts grupas vadītājs, tomēr tas būtu pilnīgi nepamatoti šajā situācijā. Ja cilvēkam, kas nekad nav bijis kalnos, nav vadījis un plānojis šādas grupas, nav bijis Rumānijā iedod tikai pāris punktus un palaiž “improvizēt”, tad nevar gaidīt, ka pēkšņi šī pieredze un prasmes parādīsies. Pie tam ja vēl ir tik daudz un nogurdinošas šoferēšanas, no kā ir jāpaspēj izgulēties.</div><div>Piem., brauciens uz Sfinksu varēja būt lētāks un ātrāks, ja mēs būtu zinājuši ceļu. Nepārmetu Ženijai, ka viņa to nebija izdarījusi, jo zinu, ka šādas info atrašanai vajag ļoti daudz laika. Paldies par to, ka vispār atradi tik interesantu vietu! Nākamreiz zināsim labāk, ja būs nākamā reize.</div><div>Man patīk šādas lietas plānot, esmu to darījusi un labprāt daru, bet nevis tad, kad esmu nostādīta bezizejas stāvoklī.</div><div>No sarunām nopratu, ka arī otrai grupai vismaz tās dalībniekiem nav bijis skaidrs viņu plāns, bet tas lai paliek viņu pašu ziņā.</div><div>Ja mēs brauktu abi busi kopā, tad iedot otra busa šoferim karti tikai ar galvenajiem tikšanās punktiem būtu pieņemami, lai zinātu, kur braukt, ja sanāk atpalikt vai apmaldīties. Ja otrai grupai ir jāizbrauc savs maršruts, tas ir daudz, daudz par maz.</div><div>Protams, varējām un iespēju robežās arī improvizējām. Tomēr arī to ir vieglāk darīt, ja ceļo vienatnē, divatā vai ļoti mazā kompānijā ar līdzīgām interesēm. Diemžēl, šis nebija tas gadījums. Tas, ka intereses atšķiras, ir normāli, bet šoreiz bijām salikti kopā tādi cilvēki, kam vismaz dažos punktos šīs atšķirības būtiski traucē. To varēja novērst ar grupu sadalījumiem, vai vismaz nemētājoties ar tukšiem solījumiem pirms brauciena.</div><div>Otrkārt, improvizācija uz informācijas pamata ir daudz produktīvāka nekā informācijas vakuumā. Atkal no savas pieredzes varu teikt, ka ir viegli braukt uz dabas parku, kur jau ir atlasītas derīgās takas, un var brīvi izvēlēties pēc laikapstākļiem, noskaņojuma un vēlmēm, kuru šodien iet. Nav lieka stresa, šaubu par varēšanu vai par to, cik skaisti tur būs. Kā arī tad var improvizēt ar neparedzamām un nestandarta situācijām daudz labāk, nekā tad, ja jāimprovizē ir pilnīgi viss.</div><div>Pateikt, ka tur ir parks, kurā ir, ko darīt vismaz nedēļu, ir daudz par maz. Ja mēs brauktu uz nedēļu tieši uz to parku, tas varētu kalpot kā iedvesmojošs ievada teikums, bet ne tad, ja mums pašiem ierobežotās iespējās un laikā ir jāizdomā, ko tieši varam un gribam paspēt apskatīt. Plānojot savu braucienu pa Somijas dabas parkiem, es pavadīju nedēļas, atlasot labākās takas ar fotogrāfiskiem objektiem. Te mums tas viss bija jāizdara dažu miega stundu laikā.</div><div>Kāpēc, kāpēc nevarēja uzreiz pateikt, ka pašiem viss būs jāplāno? Kā var palaist grupu, neiedodot plānu, nenozīmējot atbildīgo vai nepārliecinoties par labām spējām visiem noimprovizēt? Ceļojumam ir jāgatavojas! Ja kādu interesētu, es varētu parādīt, kāds izskatījās mans ceļojuma plāns 10 dienu izbraucienam.</div><div><br></div><div><b>Grupu sadalījums</b></div><div>Iespējams, ka man nav nekas zināms par patiesajiem kritērijiem, pēc kuriem tika dalītas grupas. Varbūt tā tiešām bija mūzikas gaume, alkohola patēriņa spējas vai zvaigžņu stāvoklis. Tomēr šis sadalījums izdarīja lāča pakalpojumu. Jau sākumā bija zināms, ka es gribēšu kāpt. Varbūt vienīgā no mūsu grupas. Ja nē, tā jebkurā gadījumā būtu mazākā grupas daļa. Tomēr plānus tas čakarētu visai grupai. Acīmredzot, tas nebija pietiekami svarīgi. Septiņi cilvēki nakti negulēja, vakariņas neēda un pavadīja nakti braucienos tāpēc, ka viesnīca atradās tik tālu un grupas bija sadalītas tieši tā.</div><div><br></div><div><b>Kāpēc es kāpu?</b></div><div>Kāpēc es kāpu? Tāpēc, ka es gribēju. Man tas bija apsolīts vairākkārtīgi. Es braucu, lai vismaz kaut kur arī kāptu, nevis tikai fočētu no busiņa.</div><div>Mana vēlme ievērojami bojāja plānus pārējai grupai, par ko es dziļi atvainojos visu priekšā.</div><div>Kāpēc es neatteicos, lai arī uz to ļoti spieda visi apstākļi? Tāpēc ka es nevarēju.</div><div>Pirmkārt, tas būtu atteikties no tās daļas ceļojumā, kas man bija ļoti svarīga. Jau pirmajās dienās es apjautu, ka tā varētu būt vienīgā iespēja dabūt kaut daļiņu no gaidītā. Es nebūtu laimīga, bet, ja šis būtu bijis vienīgais iemesls, es būtu atteikusies par labu citu naktsmieram, jo celties pirms trijiem, lai trīs stundas brauktu uz tikšanos, ko pārējiem 7 nemaz nevajag, bija stulbi.</div><div>Otrkārt, ja es atteiktos, tas tikai raisītu runas par “ko tad viņa ņēmās, ka pati atsakās?” Nevienu pat neinteresētu, ka esmu atteikusies pārējo 7 cilvēku dēļ. </div><div>Treškārt, es nevarēju atteikties, jo biju “vainīga” pie plānu maiņas. Tās atkal būtu runas par “izbojāja mums plānus un pati tagad vairs nekāpj!” Bet par to tālāk.</div><div>Un ceturtkārt kā pats nesvarīgākais iemesls, tā bija vēlme pierādīt, ka lai arī atmesti neVIP grupā, mēs arī kaut ko varam. Es gribēju pārstāvēt savu grupu. Es cīnījos, es darīju, es pastāvēju par savu viedokli. Es ceru, ka lai arī negulējuši un noguruši, pārējie tomēr neviltoja smaidus, ko saņēmu atgriežoties no augšas. Un es vēlreiz jums visiem atvainojos par šo egoistisko vēlmi!</div><div><br></div><div><b>Kas notika kāpienā?</b></div><div>Kāpiens uz Rumānijas Karpatu augstāko virsotni Moldoveanu tika apsolīts visiem, kas to vēlētos. Vienatnē iet būtu pārāk bīstami, tāpēc tika organizēta abu grupu tikšanās, lai kāptu kopā. Jau sākumā bija zināms, ka no vienas grupas kāps vairāki, no otras viens vai daži. Kāpšana bija paredzēta 24. datumā, kad busiem būtu jāsatiekas pie Balea ezera, kur sākas taka uz Moldoveanu.</div><div>Tā kā nekāda detalizēta iepriekšplānošana nenotika, tad ar faktiem saskārāmies tad, kad sākām plānot pārbraucienus. Mūsu viesnīca no šī ezera atradās krietni tālāk nekā otrai grupai. Bijām jau iepazinušies ar Rumānijas ceļu īpatnībām, tāpēc google karšu solītajām 2h pierēķinājām klāt vismaz stundu rezerves (un pareizi darījām). Jau vairākas dienas pirms tam runāju ar grupas biedriem, ka tik garam kāpienam (14h) ir jāsākas ar saullēktu un jābeidzas saulrietā, tas nozīmētu, ka kāpt jāsāk būtu ap sešiem. Izteicu bažas par iespējami nenormāli agro celšanos. Vēlāk sazinoties ar otru grupu, tieši tāds sākuma laiks arī tika noteikts, kas nozīmēja, ka mūsu grupai bija jāizbrauc pirms trijiem, lai paspētu ierasties laikus. Lai arī tas bija nežēlīgi, no pārējiem saņēmu atbalstu un nospriedām, ka neesam vainīgi pie tāda viesnīcu un grupu plānojuma. Grupa tika iepazīstināta ar iespējamiem plāniem nākamajā rītā izbraukt tik agri, saņemot ne pārāk iepriecinātu reakciju, kas bija pilnīgi saprotami.</div><div>Sakarā ar vasaras sezonu un iespējamiem laikapstākļiem jau pirms kāpiena regulāri pārbaudīju meteo prognozes. Vētras laikā kalnos kāpt ir bīstami (tas ir viens no pirmajiem noteikumiem - ja tiek solīts zibens - nekāp!!!), bet par Moldoveanu taku ir ieteikts nekāpt arī lietū un vējā. Tas ir ne tikai tāpēc, ka slapjiem kāpt nav nekāda prieka, bet tāpēc, ka tas ir patiešām bīstami. Slapji akmeņi un zāle, stiprs vējš un tfu, tfu… zibens varētu beigties ar ievainojumiem vai pat nāvi. </div><div>Jau iepriekš tika norādīts - kalnos esam viens par visiem un visi par vienu. Katrs viens ir atbildīgs par pārējiem. Ja kaut kas notiktu, pārējiem būtu jānes, jāglābj, jāpalīdz. Tās nav tukšas runas, jo kalni paviršību un nevērīgu attieksmi nepieļauj. Tā kā es biju nolēmusi būt daļa no kalnu grupas, tāpēc arī mana atbildība bija visi pārējie.</div><div>Es pētīju prognozes. Tās mainījās un deva cerības, ka laiks būs labs kāpienam. Tomēr pēdējā dienā pārbaudot četru lielu, neatkarīgu meteo kantoru prognozes reģionam, tās visas uzrādīja lietu un Gismeteo arī iespējamu vētru. Atvēru zibens sekošanas portālu un pārliecinājos, ka vētru fronte atrodas mums neizdevīgā pozīcijā. Tas nozīmēja, ka šādā laikā kāpt augšā būtu pārāk riskanti. Protams, var uzskatīt, ka es pārspīlēju, tomēr, ja es, zinot riskus, nebrīdinātu pārējos, es būtu līdzatbildīga, ja notiktu negadījums. Zibens patiešām ir bīstams kalnos, un tas, ka daļai izdodas izdzīvot, ir veiksme, nevis likumsakarība. Tie ir spēki, ko neizaicina pat pieredzējuši kalnos kāpēji. Es negribēju būt atbildīga par vēl 5 cilvēku veselībām vai dzīvībām, bet tāda būtu, ja nebrīdinātu. Zibens nav jāpiedzīvo, lai zinātu, kā no tā izvairīties. Tieši otrādi. Tas nav jāpiedzīvo, jo zināji, kā izvairīties.</div><div>Runāju ar Robertu, izskaidrojot iespējamos riskus, tāpēc viņš sazinājās ar Mārtiņu par plāniem, lai mēs lieki neceltos tādā agrumā. Tika saņemta atbilde, ka tiekamies sešos pie ezera un kāpjam. Varbūt Mārtiņš bija pārbaudījis prognozes un viņam rādīja ko citu. Varbūt nebija. Varbūt viņš neuzskatīja, ka lietus ir pietiekams iemesls, lai mainītu plānus. Nezinu. Gribu cerēt, ka lēmums kāpt netika balstīts tikai uz ideju un datumu, nepārbaudot prognozes un riskus. Gribu cerēt, ka viņš neplānoja riskēt ar pārējiem cilvēkiem. Pat ja sava dzīvība un veselība nešķiet tā vērta, lai uzmanītos, un pat ja nav līguma par atbildību pret citiem, tomēr vismaz cilvēcīgai atbildībai ir jābūt. Nezinu… </div><div>Runāju vēlreiz ar Robertu un izteicu savas bažas, norādot, ka prognozes dienu vēlāk ir daudz labvēlīgākas šādam kāpienam. Tika vēlreiz sazvanīta otra grupa un plāni mainīti. Tas neatcēla agro celšanos, tomēr vismaz mazliet nomierināja sirdi, ka esmu darījusi visu iespējamo, lai novērstu nelaimi. Zinu, ka neviens to nenovērtēs, jo nekas tāds neatgadījās, tomēr vismaz pašai ir miers, ka izpildīju “viens par visiem - visi par vienu”. Un var jau būt, ka vētra nebūtu bijusi arī dienu iepriekš. Tomēr tad, kad bijām kalnos 24. datumā (kad oriģināli bija paredzēta kāpšana) tajā pašā Moldoveanu reģionā un atpakaļceļā dabūjām lietu, konstatējām, ka mākoņi bija atnākuši no Moldoveanu virsotnes puses. Un tad noplaiksnīja zibens...</div><div></div><div>Pašu sagatavošanos kāpienam arī ir grūti vērtēt kā atbildīgu un pārdomātu. Ja arī otrai grupai tika pastāstīts, ko darīt gadījumā, ja vētra tomēr sākas, tad mūsu grupa uz manu jautājumu “vai zināt, ko darīt?” nevarēja atbildēt, vismaz ne ar pareizas rīcības soļiem. Es to nevienam nepārmetu, jo tā nav ikdienas situācija. Tomēr būtu bijis prātīgi pirms kāpšanas rakstiski vai mutiski īsi izstāstīt, lai cilvēki neapjuktu. Nestāstīt jokus nopietnā balsī, jo tad, ja tiešām sāktos vētra, cilvēki varētu rīkoties pēc dzirdētā, neizvērtējot tam pamatojumu. Nogulties slapjos zābakos noteikti nav ieteiktais scenārijs vētras pārlaišanai. Es neuzskatu, ka esmu speciālists šajos jautājumos. Tieši tāpēc es pirms sava brauciena meklēju informāciju un vairākos dažādos kāpēju un nopietnu ceļotāju forumos atradu savstarpēji līdzīgus ieteikumus, kas arī sakrīt ar veselā saprāta ieteikto. Es tos izstāstīju savai grupai, apspriedām un izpildījām tad, kad mēs kalnos izdzirdējām pirmo pērkona grāvienu.</div><div>Īsumā: 1) Ja prognozē vētru - nekāpt! 2) Ja tomēr kāp, tinies, kad izdzirdi pirmo pērkona dārdu; 3) Ja tomēr nepaspēj nokāpt, kāp uz ieleju, pēc iespējas zemāk, ne tuvu pie ūdeņiem, lieliem akmeņiem un atsevišķiem kokiem; 3) Notupties, saraujies, minimizē kontaktu ar zemi, atrodies vismaz 100m viens no otra; 4) nepārvietojies, bet ja no tā izvairīties nevari, pārvietojies nelieliem solīšiem, lai izvairītos no elektrības atsitiena no zemes.</div><div>Arī par to, kas jāņem līdzi kāpienā, šķiet, dažiem informācijas nebija, bet to vēl varētu “norakstīt” uz neklausīšanos.</div><div>Satiekoties sešos pirms lielā pārgājiena, tika veikta neliela iepazīstināšana ar kāpienu. Mazliet izbrīnīja tas, ka otra grupa līdz pat tam brīdim nezināja, kas vēlas kāpt, bet tā īsti nav mana darīšana. Beigās tika noskaidroti pieci drosminieki. Runājot par maršrutu, neradās pārliecība, ka Mārtiņš bija informēts par takas raksturu un iespējām. Arī es uzķēros uz sludināto “just a hike” (tas nebija “just a hike”) tekstu, bet vismaz pārbaudīju takas maršrutu. Maps.me ļoti labi parāda ūdens ņemšanas vietas, bet pirmskāpiena sarunā izklausījās, ka pat tas nebija apskatīts (kaut gan tā kā mūsu grupai plāna punkti tika iedoti maps.me kā atzīmētas vietas, es izdarīju secinājumu, ka arī Mārtiņš lietoja šo karti). Informēju pārējos kāpējus, ka strautiņi ir, ezers arī ir un vajadzības gadījumā man ir līdzi filtrs.</div><div>Pārliecību par gatavību kalniem iedragāja arī neveiksmīgais gadījums kalnā. Lai nokļūtu uz vajadzīgās takas, kad bijām izvēlējušies citu, gājām pa zāli. Katram var gadīties paklupt vai paslīdēt. Šoreiz tas beidzās ar ievainojumu, tomēr nepatīkamākais notika pēc tam, kad grupas vadītājs prasīja vai kādam citam ir plāksteris. Es ļoti ceru, ka tas bija darīts tāpēc, lai ar asiņojošu pirkstu nevilktu ārā aptieciņu un nesmērētu savu somu, nevis tāpēc, ka pat tik elementārs drošības līdzeklis somā ielikts nebija. Es ļoti ceru…</div><div><br></div><div>Kāpiena sākums bija diezgan nepatīkams. Es varu saprast otras grupas aizvainojumu, kad manis dēļ ir mainīti viņu plāni. Es pat neņēmu ļaunā, ja neviens ar mani nevēlējās sasveicināties un runāties. Es censtos uztvert kā joku, kad pārējie izteica uzbraucošus komentārus par to, ka es ejot pārāk ātri. Bet bija brīdis, kad robežas tika pārkāptas. </div><div>Esterīt, draudzīgs ieteikums Tev uz priekšdienām: nākamreiz, kad gribi citus aprunāt aiz muguras, vispirms pārbaudi, vai Tavs teiktais ir patiesība, un pēc tam pārliecinies, vai Tu gadījumā neesi kalnos. Tur sasodīti tālu var visu dzirdēt! ;)</div><div><br></div><div>Kāpiena otra daļa bija pavisam savādāka. Kad man pievienojās Oksana un pēc tam Aleksandrs, turpinājām gājienu jau pavisam citā noskaņojumā. Šīs bija stundas, kad vējš aizpūta bažas, saule izkausēja rūgtumu un es uz brīdi varēju izbaudīt kalnus sākot no aitu ganāmpulkiem un beidzot ar ķēdēm. Tas bija burvīgi. Paldies jums par to!</div><div><br></div><div>Mēs nesasniedzām Moldoveanu. Tā kā bija noteikts atpakaļ griešanās laiks, tad palikām pusceļa virsotnē Mircii (arī virsotne M). Tas bija prātīgs lēmums, un esmu apmierināta ar to. Pēc sarunas ar vairākiem kāpējiem ar teltīm, sapratām, ka vairāk nespēsim izdarīt. Ja būtu sākuši kāpt sešos, negaidījusi visus, nefotografējuši, nekāpuši papildu virsotnē un zinājuši, kuru no alternatīvām takām izvēlēties ātrākam gājienam, varbūt būtu iespējams sasniegt arī Moldoveanu un atgriezties, bet tas būtu bijis traks un ļoti grūts gājiens. Ar savu dzīvību un veselību es nebiju gatava riskēt. Varbūt tieši tā nolēma arī otri trīs mūsu kopgrupas kāpēji, kas apmēram ¼ nolēma doties uz leju.</div><div><br></div><div>Nokāpjot lejā, tur, protams, gaidīja tikai otras grupas busiņš. Aizsūtīju ziņu Robertam, ka esmu lejā. Tika salīdzināti soļu skaitītāji, kas gan ir visai muļķīgi, jo atšķīrās iekārtas, kas tos skaitīja. 29k pret 33k otras grupas labā, tomēr vai salīdzināt downhill kāpienu ar augšā-lejā ir adekvāti, lai spriež katrs pats. Ne jau ar cipatiņiem mērīties braucām. </div><div><br></div><div>Otra grupa sakāpa busā un aizbrauca, atstājot mani stāvlaukumā gaidīt savu busiņu. Es ar to biju mierā, jo ja man atkal vajadzētu klausīties komentārus un aprunāšanu, es daudz labprātāk stundu paklīdu pa auksto stāvlaukumu viena. Sirdi sasildīja tumši zilais busiņš, kuram uz aizmugurējā vāka bija rakstīts “TeamR”. Man šāds kluss atbalsts bija patiešām savarīgs. Paldies, Robert! Tā bija īstā šī apzīmējuma nozīme, nevis Team1 vai Team2…</div><div><br></div><div><b>Kāpt vai nekāpt - tāds ir jautājums</b></div><div>Cilvēku vēlmes, intereses un spējas ir dažādas, tāpēc uzreiz vēlos norādīt, ka neuzskatu, ka citi ir sliktāki tikai tāpēc, ka nevar vai nevēlas kāpt kalnos. Tas ir pilnīgi saprotams, un tāpēc man patika doma par dalīšanos pa busiņiem pēc šīm vēlmēm un iespējām. Jau sākumā man bija bažas, kas apstiprinājās dienā, kad ar savu grupu pirmo reizi kāpām kalnos.</div><div>Aizbraucām uz dabas parku ar mērķi iziet vienu ne pārāk garu (4km vienā virzienā) taku kā iepazīšanos. Mērķis bija ūdenskritums, ja laiks to atļautu. Sākumā patērējām nedaudz laika, lai vispār saprastu, kur taka sākas (šo varēja novērst, ja būtu laicīgi zināms, ka mums pašiem jāmeklē un jāplāno viss). Tālāk taka lēzeni veda augšup un pēc tam kā gluds, iebraukāts celiņš turpinājās gandrīz horizontāli. Skati bija skaisti. Mēs četras no grupas aizgājām ātrāk ar domu iet līdz ūdenskritmam, pārējā grupa palika iepakaļ un baudīja kalnus pa savam. </div><div>Manas bažas sāka rasties brīdī, kad jau pie pirmajiem pacēlumiem katrs aiz līkuma ieraudzītais turpinājums uz augšu izsauca vaidus un komentārus par grūtībām. “Norakstīju” to uz iesākumu. Pārējo taku izgājām bez īpašām problēmām. Šķiet, meitenes bija apmierinātas. Tomēr tad, kad nokāpām pie busa, no dzirdētajām atsauksmēm es sapratu, ka kāpšanas vairs nebūs. Es vēlreiz atgādinu, ka nevainoju nevienu par to, ka nevēlas fiziski piepūlēties. Savādāk sadalītās grupās tas nebūtu problēma. Man tas bija signāls, ka Moldoveanu kāpiens palika kā vienīgā iespēja dabūt mazliet vairāk kalnu.</div><div><br></div><div><b>Busiņš un tusiņš</b></div><div>Brauciens bija paredzēts mikroautobusā 8 vai 9 cilvēku sastāvā. Mūsu grupā bijām 8, un kaut kādā ziņā paveicās, ka busiņam bija veselas 4 durvis. Līdz ar to šoferis un priekšā sēdētājs varēja izkāpt bez ierobežojumiem, un arī vidējā rinda varēja “izbirt no busa” uz abām pusēm. Aizmugurējā rinda bija nedaudz apdalīta, tomēr iespējas izkāpt bija. Teorētiski.</div><div>Es ļoti labi saprotu, ka ir ērtākas, gribētākas un patīkamākas vietas, un citas ne īpaši. Visi nevar sēdēt vislabākajās vietās. Sadalījums pa vietām veidojās pēc tā, cik agri kurš tika savākts un varēja izvēlēties no palikušajām vietām. Es biju ļoti cerējusi sēdēt pie durvīm. Protams, egoistiski, bet Tatru braucienā jau pierādīju, ka izkāpšu ātri un bieži, netraucēšu tikt laukā arī citiem. Protams, vietu pie durvīm es nedabūju. Tad, kad tiku pie iekāpšanas, vienīgais variants bija sēdēt aizmugurējā rindā vistālāk no durvīm. Protams, es nebiju priecīga, bet pieņēmu, ka viss būs labi. Kādam bija jāsēž vissliktākajā vietā, pret to neprotestēju. Līdz brīdim, kad atkal vīlos.</div><div>Veselais saprāts un fizikas likumi saka, ka kamēr nebūs izkāpuši tie, kas sēž pie durvīm, pārējie ārā netiks. Mēs šo faktu varējām pārbaudīt pēc pilnas programmas. Vidējā rinda šo problēmu “apgāja”, kāpjot ārā tikai pa vienām durvīm, bet pēdējai rindai izvēles nebija. </div><div>Jau atkal un atkal piedzīvoju situāciju, kad man blakus (“piekšā”, ja runājam attiecībā par izkāpšanas iespējām) sēdošie biedri dažreiz nekāpj ārā vispār un dažreiz to dara ļoti lēnām. Tad, ja pajautā un es pasaku, ka vēlos izkāpt, to dara ar smagām nopūtām, es sapratu, ka pat izmantot esošās iespējas fotografēt es īsti nevarēšu. Ja es no busa varu izkāpt pēdējā un man pirmajai jābūt atpakaļ iekšā, tad laiks, ko veltīt galvenajai brauciena aktivitātei ir labi, ja puse. Skatoties, ka ir grupas biedri, kas pat nevēlas no busa izkāpt un pacelt fotoaparātu, būtu tikai loģiski viņus nosēdināt tādā vietā, jo wifi (kur nu tas bija) darbojās arī tur. </div><div>Pēc sarunas ar Robertu, šī situācija daļēji tika atrisināta, samainoties vietām - es sēdēju aizmugurējās rindas durvju pusē un visur veicīgi kāpu ārā, lai netraucētu pārējiem. Protams, par to es sanēmu burkšķēšanu un nepatīkamus komentārus, jo neviens negribēja šķirties no ērtās pozīcijas. Tomēr es beidzot varēju fočēt vismaz kaut ko. Es darīju visu iespējamo, lai arī citiem tas nekā netraucētu.</div><div>Pēc 2 dienām un pirms kāpiena augšā atkal viss mainījās. Izrādījās, ka šai sēdvietai bija vēl kāds slēptais bonuss. Proti, tur varēja izstiept kājas. Es gan nesaprotu, kāpēc cilvēki piesakās braukt mikroautobusu tūrēs ar nakts braucieniem, ja zina, ka nespēs pagulēt ar salocītām kājām, bet tas lai paliek uz viņu pašu sirdsapziņas. Pirms izbraukšanas uz kalnu es saņēmu lūgumu mainīties atpakaļ. Pamatojums tam bija visai smieklīgs. Proti, dāma, kas prasīja mainīties, nevarot pagulēt, ja nevarot izstiept kājas, esot ievērojusi, ka es neesot stiepusi (man, protams, galaimo, ka mani kāds tik uzmanīgi vēro!) un vispār viņai būšot pēc tam jāstaigā (jā, protams, izkāpt un iekāpt busiņā, kas braucienā pa serpentīnu apstājas “kabatiņās”, ir daudz nopietnāka staigāšana par man paredzēto 14h kalnos, bet nu ja tā tiešām viņai ir tik smaga fiziskā slodze, tad ko es varu izdarīt?). Jutos vainīga par to, ka triecu visus augšā divos naktī, tāpēc negribīgi piekritu. Tas, protams, tika izmantots kā iemesls, lai uz visiem laikiem mani iebāztu atpakaļ busa dziļumos. Tieši tik pat “bērnišķīgi”, kā viņas viedoklis par manu vēlēšanos sēdēt pie durvīm. Labā ziņa bija tāda, ka vai nu sagadīšanās dēļ vai paši bija sapratuši, vai kāds pateicis, abi turpmāk mēģināja no busa izspiesties laicīgāk.</div><div><br></div><div>Busiņš, protams, nebija ideāls, ko būtu naivi gaidīt no nomas tehnikas. Tomēr, ja nav salabota jau vismaz gadu veca, zināma problēma, tas nekā nepalielina ērtības. Jau sākumā nedegošā lampa aizkavēja izbraukšanu par pusotru stundu. Ventilācija spēja darboties tikai kondicioniera vai ellīga karstuma režīmā (karstums nāca ārā tikai pa diviem caurumiem zem manas sēdvietas). </div><div>Busiņš ir busiņš. Viņš kratās. Viņš tiek bremzēts un gāzēts, stūre tiek grozīta. Rumānijas ceļi nebija ideāli. Mani tas īpaši netraucēja. Diez vai to varētu teikt visi, bet ne man spriest, vai cilvēkam, kas pārbraucienus busā nevar panest fiziski, ir jāpiesakās šāda veida ceļojumos un jātraucē pārējā grupa.</div><div><br></div><div>Maza grupa un mikroautobuss ir visai labi piemēroti, lai apstātos pa ceļam, ja ir ieraudzīts kaut kas fotografēšanas vērts. Piekrītu, ka tas ir labs veids, kā papildināt “ēdienkarti”. Protams, visiem intereses nebūs vienādas, arī šeit ir jāiziet uz kompromisiem. Arī man ne visas vietas šķita vienlīdz interesantas, bet tad, kad beidzot biju tikusi ārā, varēju atrast kaut ko arī sev interesantu nofočēt.</div><div>Nepatīkami tas kļuva brīdī, kad bijām apstājušies pie kādas baznīcas. Mani blakussēdētāji negribēja kāpt ārā, bet tā kā es tomēr vēlējos paskatīties, tomēr ar smagām nopūtām izkāpa un tāpat vien bez aparāta apskatīja baznīcu. Pēc tam bija komentārs par to, kāpēc mēs stājamies pie kaut kādas baznīcas, kas vispār neesot interesanta (viņiem kā ateistiem), bet neesot stājušies pie aizaugušiem kapiem, kas esot pamanīti un šķituši interesantāki (jāpiebilst, ja pamanīšanas brīdī neviens nebija prasījis busu apstādināt). Tā kā tas tika izteikts uzbraucoši aizvainojošā tonī, es atbildēju, ka intereses ir dažādas un tā nevajadzētu runāt. Uz ko saņēmu pretī tik pat aizvainotu tekstu, ka mēs neesot saskaņojuši intereses. Jā, protams, sapulce un interešu izteikšana mums nebija. Kam tas šķita svarīgi, brauciena gaitā bija savas vēlmes izteikuši priekšā sēdošajiem, lai tie varētu pameklēt vajadzīgās vietas. Tas arī tika darīts. Līdz ar to  burkšķēt, ja paši neko nav “pieteikuši”, ir stulbi. Pēc tam tika vēlreiz atgādināts, ka jebkurš var bļaut “stop”, ja ir kaut kas fočējams, un iespēju robežās tiks atrasta tuvākā vieta, kur apstāties. Šī iespēja izmantota netika. Skatoties to visu no blakussēdētāja pozīcijām, es ļoti labi sapratu, kāpēc. Ja brauciena laikā tiek lasīta grāmata vai gulēts, tad ir visai grūti ieraudzīt kaut ko aiz loga interesantu. Šis nebija brauciens, kur priekšgalā sēdētu Latvijas zināmākais dabas fotogrāfs un nekļūdīgi izvēlētos labākos pieturas punktus. Šāda nepamatota burkšķēšana nekā nepalīdzēja celt grupas morāli.</div><div><br></div><div>Busiņa tonētie stikli un vidējā rindā sēdošās fotogrāfes vēlme no busa neizkāpt, bet visu bildēt caur atvērtām durvīm, nepalīdzēja. Proti, kad tika atbīdītas sānu durvis, lai šī dāma varētu fotografēt bez traucēkļiem, aizmugurē sēdošie dabūja “dubulto ND filtru” un pa logu gandrīz vispār neko vairs nevarēja redzēt. Protams, busa logu krāsu mēs izvēlēties nevarējām, bet mani pārsteidza šī egoistiskā vēlme un absolūtā nerēķināšanās ar citiem gurpas biedriem, regulāri atverot durvis pat uz ilgiem laika periodiem. Šāda rīcība būtu attaisnojama, ja dāma, kas tad varēja fotografēt bez traucēkļiem, radītu šedevrus, kas pārspētu mūsu visu pārējo “vārgos šļupstus”. Diemžēl, no iepriekšējā brauciena pieredzes ir zināms, ka līdz šedevriem neviens tā arī netika, jo bildes netika pat apskatītas, kur nu vēl apstrādātas, kādam parādītas vai publicētas. Tad pēc veselā saprāta un daudz maz cienot citus, būtu tikai pieklājīgi ļaut arī pārējiem kaut ko redzēt un varbūt nobildēt. Galu galā parādīta, publicēta bilde kalpo kā reklāma vai vismaz vairo skaisto šajā pasaulē, kamēr atmiņas kartē palikusi nedara īsti neko produktīvu.</div><div><br></div><div>Milzīgie attālumi, kas prasīja agri celties un daudz laika pavadīt braucot, pārbrauktā kilometrāža, neesošā informācija par ceļu nodokli arī lieliski parāda, cik rūpīga ir bijusi gatavošanās šim braucienam no organizatoru puses. Protams, ir neparedzamas lietas, bet ir lietas, ko pavisam noteikti varēja un vajadzēja laicīgi pārbaudīt un ierēķināt, lai nebūtu jāriskē ar likuma pārkāpšanu un nepatīkamām sekām.</div><div><b><br></b></div><div><b>Alkotūrisms</b></div><div>Atkal jau par to, ka intereses ir dažādas. Es nesaku, ka nedrīkst dzert. Es nesaku, ka nedrīkst braukt uz ārzemēm un dzert (kaut arī man šķiet, ka piedzerties lētāk un ērtāk var arī kaut kur tuvāk). No šī aspekta es priecājos, ka es nebiju otrā grupā, jo kā pēc atsauksmēm dzirdēju, tur alkohols ir ticis patērēts vēl lielākos apjomos. Protams, tā ir mana darīšana, ka man negaršo, nepatīk tā smaka un nepatīk dzēruši cilvēki. </div><div>Bet es tomēr uzskatu, ka ir jārespektē līdzbraucēji. </div><div>Viena lieta ir smaka, kas rodas, alkoholu atverot, patērējot un pēc tam. Ok, to var “norakstīt” uz manām personīgajām nepatikām, tomēr arī citas meitenes piekrita, ka tas galīgi nav forši. Busiņa ventilācijas dēļ aromātus baudīt sanāca tikai man, un varbūt tāpēc nekas lietas labā netika darīts, bet vismaz pārējiem tas braucienu nebojāja.</div><div>Otra lieta ir aiz sevis atstāt tukšās bundžas, kas turpina piesmirdināt salonu. Atstāt aiz sevis miskasti vispār ir pieauguša cilvēka necienīgi.</div><div>Tomēr “treškārt” īsti vairs nav norakstāms uz personīgām kaprīzēm. Bija zināms, ka būs nakts brauciens, un ļoti iespējams, ka būs vajadzīgs uz pāris stundām maiņas šoferis. Tas, kurš no mūsu grupas tāds varētu būt, vakarā ar savu dāmu apspriedās, ka konkrēta atbilde par vajadzēšanu dota neesot, tāpēc varot iedzert miegam. Iedzēra. Protams, pēc tam sēdās pie stūres. Es neesmu pētījusi un neskaitīju, cik stundas pagāja un kādi grādi kādos daudzumos tika dzerti. Var jau būt, ka nekas bīstams tur vairs nebija. Bet mani pārsteidza, kā pieaudzis cilvēks var būt tik bezatbildīgs, ka zinot, ka būs jāstūrē, iedzer. Miegam.</div><div><br></div><div><b>Sapņi, kas piepildās</b></div><div>Neparasts gadījums, kam gan nav sakara ar plānošanu un grupām, bija negadījums atceļā. Pēc diviem īpaši reālistiskiem sapņiem, kad busiņš avarē ((a)ar šofera pusi noskrien no ceļa vai (b)ietriecas sliedēs un iznākums ir letāls), saņemt triecienu nakts vidū uz ceļa ir mazliet baisi. Zilumi sadzīs, bleķus gan jau iztaisnos, tomēr sajūtu tas neuzlaboja. </div><div><br></div><div><b>Es salūzu</b></div><div>Pusceļā es salūzu. Es biju gatava meklēt autobusu vai vilcienu uz Bukaresti, pirkt avio biļeti un braukt mājās, lai tikai izvairītos no visiem absurdiem, kas viens pēc otra atklājās šajā braucienā. Arī tāpēc, lai atbrīvotu grupu no manis, jo es varēju traucēt plānus ar savu kāpšanu un varētu bojāt noskaņojumu. </div><div>Es jutos piekrāpta, apsmieta, bezpalīdzīga un apdraudēta. </div><div>Ar katru notikumu es redzēju, kā tas pakalpojums, kas tika reklamēts un solīts, pārvēršas par kaut ko pilnīgi pretēju. Kā tiek sagrautas arī citu grupas biedru cerības. </div><div>Es jutos apsmieta, kad viss, ko es saņemu no organizatora, ir netieša, izsmejoša uzruna uzvārdā. Kad tieku pārmesta citā grupā pat bez sarunāšanas vai informācijas. Kad jāklausās aizmugurēja aprunāšana.</div><div>Es jutos bezpalīdzīga. Es centos palīdzēt ar plānošanu, sēdēju kartēs un internetā, lai atrastu labāko, dalījos ar pieredzi, bet es nevarēju izlabot to, ko vajadzēja labot mēnesi, nedēļu vai vismaz dienu pirms brauciena. </div><div>Es jutos apdraudēta un jutos atbildīga, ka tiek apdraudēta arī grupa. Garie pārbraucieni bez atpūtām. Alkohola lietošana. Instruktāžu neesamība par kalniem, drošu iešanu, negaisu. Iešana kalnos bīstamos apstākļos.</div><div>Noskaņojums grupā bieži vien noslīdēja zem nulles, jo domāju, ka visi saprata, ka nav ne plāna, ne palīdzības. Katram varbūt iemesli bija savi, bet no sarunām nebija grūti noprast, ka šis arī viņiem nav labākais brauciens ever.</div><div>Pēc sarunas ar Robertu gan piekritu mājās nebraukt. Daļu jautājumu mēģinājām risināt, daļu sapratām, ka domājam līdzīgi. Nezinu, vai būtu bijis labāk, ja es būtu aizbraukusi. Šis teksts gan noteikti tad būtu bijis īsāks, jo tālākās nedienas es varētu “pierakstīt” tikai sev.</div><div><br></div><div>Brauciena laikā neviens neinteresējās, kā mums iet un vai tiekam galā. Mums bija grūti, brīžam nolaidās rokas. Mēs darījām, ko varējām, lai vispār kaut ko redzētu. Jā, mēs publicējām bildes, jo neatmetām visas cerības un nesēdējām visu dienu viesnīcā. Meklējām skatus un kadrus. Un tomēr nepamet sajūta, ka tas viss varēja būt daudz, daudz, daudz labāk, krāšņāk, iespaidīgāk, patīkamāk un veiksmīgāk. Jā, mēs esam dzīvi, mums ir pieredze, mēs esam bijuši Rumānijā un esam kaut ko nofočējuši. Vai esam apmierināti ar braucienu - to lai atbild katrs pats.</div><div><br></div><div>Es varētu neko nerakstīt, norīt krupi un dzīvot tālāk, bet tad iespēja, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi būtu vēl mazāka. Štrunts par mani, es atradīšu iespējas ceļot un fotografēt arī savādāk, bet es tomēr gribētu, lai tiem, kas uz fototurisms.lv skatās ar cerībām, tās netiktu pieviltas.  </div><div><br></div><div>Es fotografēju, cik varēju, bet nevaru aizmirst, ar kādu rūgtumu nāca katra bilde. Bildes būs, es ceru, ka arī citiem, stāsti arī būs. Diemžēl, ne visi rožaini.</div><div>Protams, bija arī jauki brīži. Stundas kalnu virsotnēs, satiktais izsalkušais ungāru tūrists un neatlaidīgais stopētājs. Burvīgais ungāru prāmis. Skaistā un iespaidīgā daba, neparastie ciemati, pilsētas, kultūra un cilvēki. Serpentīni un meži. TeamR atbalsts. Sarunas un brokastis. Rumānija noteikti ir zeme, kurā atgriezties, tikai nākamreiz jau pavisam citā kvalitātē.</div><div><br></div><div>Visu cieņu un milzīgs paldies Robertam par izturību, pacietību, sapratni un morālo atbalstu. Es zinu, ka Tu darīji ļoti daudz, un neko nepārmetu. </div><div>Liels paldies Jevgēņijai par gatavošanos un navigēšanu. Zinu un novērtēju, cik lielu darbu Tu ieguldīji!</div><div>Paldies grupai par iecietību un kompāniju.</div><div>Paldies arī dažiem elementiem par to, ka neļāvāt ne brīdi aizmirst, kādā pakaļā esam, un zaudēt modrību.</div><div>Liels paldies atbalsta grupai mājās par regulāru prognožu čekošanu, uzmundrinošiem komentāriem brīžos, kad man bija piekļuve wifi, un atbalstu tad, kad man savu spēku pietrūka.</div><div>Liels paldies Oksanai un Aleksandram par kāpienu virsotnē M. Jūs ne tikai darījāt šo pasākumu iespējamu, jo viena es nedrīkstētu iet, bet arī patīkamu, ļaujot uz pāris stundām atslēgties no rūgtuma un baudīt kalnus, sauli un vēju. </div><div>Un savā ziņā paldies arī Mārtiņam, kas parādīja, kādos braucienos piedalīties es nevēlos. Diemžēl.</div><div><br></div><div>Ceru, ka citiem rūgtuma bija mazāk, ka turpmākie braucieni būs drošāki, produktīvāki un baudāmāki visiem dalībniekiem un ka pasaule kļūs labāka un skaistāka!</div><div><br></div> urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:147696 2016-05-13T16:27:00 2016-05-13T16:27:00 2016-05-13T13:37:18Z 2016-05-13T13:37:18Z Šodien pirmo reizi sejā redzēju ātro kredītu ņēmēju. Viņš pavisam noteikti atšķīrās no tiem smaidīgajiem cilvēkiem kredītu reklāmās, kas piepilda sapni, aizbrauc ceļojumā vai sarīko grandiozas kāzas. Viņš smaidīja, un es nemaz nebrīnos, ka viņam bija arī sapnis - piemēram, iepriecināt dāmīti, kas bija atnākusi līdzi un nebija diži stabilāka par savu kavalieri, koķeti apgalvojot, ka viņa nemaksāšot procentus. Tikai drusciņa pietrūka, lai vīreli pilnīgi droši neieskaitītu bomžu kategorijā. Toties tā pārliecība un elegance, ar kādu viņš pat neskatoties paņēma kredīta pieteikuma lapiņu no pasta letes, liecināja, ka tā lieta jau ir labi ietrenēta. Un pase viņam bija glītos ādas vāciņos. Jācer, ka ne sveša... urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:147267 2016-02-09T11:44:00 2016-02-09T11:44:00 2016-02-09T09:45:50Z 2016-02-09T09:45:50Z Ar psiholoģisko teroru darba vietā parasti saprot uz konkrēto indivīdu vai grupu vērstu darbību vai komunikāciju, bet kā nosaukt situāciju, kad "pa nerviem sit" kolēģu regulāra, skaļa un negatīva "augsti emocionāla komunikācija", kas it kā nav vērsta un saistīta ar mani, bet darbavietas telpas izmēru dēļ labi uztverama pat caur normāla skaļuma mūziku uz austiņām? "Pati vainīga"? urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:146640 2015-09-28T12:50:00 2015-09-28T12:50:00 2015-09-28T10:10:24Z 2015-09-28T10:10:24Z Lasot par <a href="http://www.delfi.lv/news/world/other/slovakijas-kalnos-gajusas-boja-divas-turistes-no-latvijas-sievietes-apmaldijusas.d?id=46516443">nelaimi Tatros</a> tikai dienu pēc mūsu grupas atgriešanās no turienes, es sāku domāju, kā mums tomēr paveicās. Ne tikai ar lieliskiem grupasbiedriem un laikapstākļiem, bet patiešām paveicās, jo diezgan daudz kur bijām robežstāvokļos, kad viens nepareizs solis vai lēmums varētu maksāt pārāk daudz.<br /><br /> - Pirmajā dienā nomaldījāmies no takas un nonācām priežu apaugušas kraujas malā. Pēc kopīga lēmuma, ka tur varētu iziet, es gāju pirmā. Laužoties cautri priedītēm, nevarēja redzēt ne zem kājām, ne uz priekšu. Vienā brīdī priekšā un lejā pavērās viss balts, un es sapratu - viens solis un būtu beigas. Tas bija mākonis zem kājām. Tur mēs sagaidījām saulrietu, sēžot nestabilajās priedītēs, kamēr pārējā grupa sāka kāpt lejā (jo fotogrāfam kadrs ir svarīgs, bet saulriets ir viena no zelta stundām, ko būtu grēks laist garām). <br /><br /> - Sakarā ar tādu izgājienu, palikām kalnos ilgāk nekā atļauts. Pa tumsu nokāpām visu ceļu līdz busam, bija kritieni, bet nevienu nepazaudējām. Pat viena grupas biedrene, kas palika pakājē, mūs godīgi sagaidīja un satikāmies.<br /><br /> - Citā dienā izgājām vienu no bīstamākajām takām, kur vēl laiž bez alpīnisma pieredzes (un gājām tālāk tāpēc, ka mākoņos neredzējām, kas mūs sagaida). Pretīmnācēji smaidīja: "Didn't expect that?". Bija stāvas, grūtas vietas un ķēdes. Man kā nekad nekāpušai tas bija robežpunkts, ko tomēr izdevās pārvarēt. Tikai pēc tam izlasīju, ka tvēriena zaudēšanas gadījumā izredžu izdzīvot tur nebūtu pat pieredzējušiem kāpējiem.<br /><br /> - Uzkāpām augstākajā pieejamā Augsto Tatru virsotnē Krivanā <i>bad weather</i> apstākļos (mākonis, viss slapjš, stiprs vējš, redzamība daži metri, pretīmnācēji brīdina atgriezties, bet mēs tikai nosmejam: "Mīkstie!"). Stāvakajā virsotnes daļā vietām kāpām bez takas pa slīpiem, slapjiem, slideniem akmeņiem, un nonācām pa tiem arī lejā, pazaudējot to pašu taku un gabalu nošļūcot pa lavīnu, kur apmaldījāmies vēlreiz un dabūjām kāpt gabalu atpakaļ. <br /><br /> - Krivana virsotnē atradām aizvēju un tikai vakarā, skatoties citu bildes normālas redzamības apstākļos, sapratām, ka tie pārdesmit centimetri, kur stāvējām, dzērām alu, pārģērbāmies un jokojām, bija viss, kas mūs šķīra no stāva kritiena lejup.<br /><br />Un tomēr visi ir dzīvi, veseli un nav nopietnu traumu ne pašiem, ne tehnikai (tādos apstākļos nest līdz profesionālu fototehniku ir gan smagi, gan bīstami, jo tas traucē kāpienam). <br /><br />Brauciens bija fantastisks, izaicinošs, katra metra, minūtes, centa un sviedru lāses vērts! urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:145835 2015-08-03T11:41:00 2015-08-03T11:41:00 2015-08-03T09:04:43Z 2015-08-03T09:04:43Z Nekad nebija sanācis lidot dzimšanas dienā, bet pirmā pieredze nav nekāda iepriecinošā. <br /><br />Atgriezties no divām nedēļām Anglijā bija paredzēts ar WizzAir vakara reisu no Lutonas uz Rīgu. Tā kā par lētajiem reisiem nav vērts sūdzēties, tad šis ir vienkārši notikuma apraksts.<br /><br />Līdz lidostai tikām bez īpašiem starpgadījumiem. Mūs pat paņēma viens autobuss ātrāk par rezervēto laiku.<br />Drošības pāraude pirmo reizi bez pīkstēšanas (tas ir jaunums!).<br />Lētajiem reisiem parasti paziņo vēlu, no kuriem vārtiem jāizlido, tāpēc gaidījām (bijām laicīgi). <br />Pusstundu pirms lidojuma tablo paziņoja, ka lidojums no 20:30 pārcelts uz aptuveniem 22:30. Jau tāpat bija paredzēts ielidot pēc pusnakts, bet nu tas sanāktu jau rīts. Labi, ka majupceļam transports bija sarunāts, bet vienalga - gaidīt liekas 2 stundas lidostā, kur bezmaksas wifi ir tikai 30min... Labi, ka ir kindle.<br />Nopūtāmies un gaidījām. Labi, ka neatcēla vēl vairāk, kā bija jau vienreiz gadījies. Solītajā laikā paziņoja numuru un aizgājām pie vārtiem (ar iedalītām sēdvietām nav vairs jēgas stāvēt rindā), kur vēl dabūjām atundu pagaidīt (kopā izlidojām ~3h pēc plānotā).<br />Kāpjot lidmašīnā kāds kretīns visu laiku pieprasīja stjuarta uzmanību, jo vispirms nevarēja apsēsties savā vai noskatītā vietā, visu vajadzēja TŪLĪT. Pēc tam vajadzēja somu nolikt tieši virs galvas. Pēc tam izģērbties. Un tam visam viņam vajadzēja, lai stjuarts palīdz. Pat tad, kad stjuarts teica, ka vēlāk palīdzēs, lai nekavē iekāpšanu, jams stāvēja pašā ejas sākumā un nelaida nevienu garām.<br />Beidzot tikām līdz savām vietām, kur blakus sēdēja iesnains jaunietis. Ar diviem piegājieniem (un divām piedāvātām salvešu paciņām) lidojuma laikā spējām apvaldīt viņa bēdu līdz daudz maz menedžējamam stāvoklim.<br />Pirms pacelšanās lidmašīna ilgi stāvēja un koši zaļi tērptas personas skraidīja iekšā ārā. Mums pat paziņoja, ka aizkavēšanās esot dēļ tehniskas problēmas Rīgas lidostā. Vai nu negribēja teikt, ka lidmašīnai bijusi kāda vaina, vai arī Rīga mūs neņēma pretī (apskatot salona saturu, es arī diez vai gribētu).<br />Vienā brīdī nodzisa viss apgaismojums un iedegās avārijas gaismas - daudzsološs sākums. Ar to laikam tika galā, jo pēc daudzbalsīgas, bailīgas nopūtas gaisma atgriezās. Tad sākās aizdomīgas skaņas (kaut kas starp nevarēšanu iedarbināt mašīnu un nevarēšanu ielkt ātrumā). Pēc kādiem 5-6 šādiem trokšņiem beidzot sākām lēnām kustēties. Yey!<br />Nenokritām. Salona saturs gan nekādu lielo baudu no lidojuma neradīja. Dažādi sportiski tērpti elementi (būtnes, kas uzskata, ka sporta tērps ir labākais apģērbs jebkurā situācijā) rādīja savas intelektuālās prasmes. Kā Inga teica - lidojošs 15. trolejbuss.<br />Nolaidāmies, lidosta tukša, bet sapriecājāmies par ātru.<br />Iesprūdām pie pasu pārbaudes. Nevarēja saprast, kurš tur īsti vainīgs (pārbaudītāji vai pārbaudāmie), bet galveno rindu nobloķēja viens tumšādainais, kas bija pamanījies izkāpt viens no pirmajiem, bet kura dokumenti robežsargam nepatika. Pērās tik ilgi, kamēr visa rinda pārvietojās uz tranzīta lodziņiem. Šīs rindas vismaz sāka virzīties, bet arī tur atradās malači, kas nevarēja izvilkt laicīgi pasi vai stāvēja no dzeltenās svītras 3m attālumā, tādējādi ievelkot to pasākumu.<br /><br />Beidzot tikām ārā, transports jau gaidīja un gultu izdevās sasniegt veiksmīgi, tikai 4 stundas vēlāk par plānoto, kas šādā situācijā rezultējas ar grūtu pirmdienu darbā. Eh...<br /><br />Toties no pozitīvās puses - mums bija 3 stjuarti un tikai viena stjuarte. :) urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:145228 2015-06-21T00:58:00 2015-06-21T00:58:00 2015-06-21T07:54:53Z 2015-06-21T07:54:53Z "50 nokrāsu" autore ir sasparojusies, un tūlīt pasaule tiks iepazīstināta ar viņas <a href="http://www.usmagazine.com/entertainment/news/e-l-james-grey-the-21-most-cringeworthy-wtf-quotes-ranked-nsfw-2015196">nākamo šedevru</a>. Pirms lielā sašutuma un vilšanās viļņa nepacietīgie jau var iepazīties ar atsauksmēm un <a href="http://www.buzzfeed.com/scottybryan/i-read-the-new-50-shades-book-and-it-is-absolutely-batshit#.lfaMk7VNr">fragmentiem no nākamās grāmatas</a>, pēc kā es sapratu, ka to noteikti negribēšu lasīt (arī pirmo triloģiju izlasīju tikai līdz pirmās grāmatas pusei). Tomēr ideja urakstīt to pašu no otra skatu punka pēc būtības nav slikta. Džeimsas versija gan nav baudāma, bet tas neliedza man uzrakstīt otro daļu <a href="http://klab.lv/users/dachux/141073.html#cutid1">savam fanfika fanfikam</a>. <div><br></div><div>Brīdinājums: Pēc šī izlasīšanas jums noteikti neradīsies pareizs priekšstats par pašu grāmatu! Atgādinu, ka šis ir fanfika fanfiks/parodija! </div><div><a name="cutid1"></a></div><div><br></div><div><img src="http://img.photobucket.com/albums/v482/dachux2/teja_zpslaqnugy0.jpg" border="0" alt=" photo teja_zpslaqnugy0.jpg">  </div><div><br></div><div><div>Man patika pārsteigt Ainu. Arī šoreiz es viņai atbraucu pretī, devis brīdinājumu tikai īsu brīdi iepriekš. Tikai tik, lai viņa paspētu uzvilkt kleitu, bet nepaspētu izvēlēties apakšveļu. Es zināju, ka sievietes tam var veltīt tik daudz laika. Tas nebija priekš manis un šodienas. </div><div><br></div><div>Es biju atbraucis ar savu jauno Vespu. Transporta līdzekļa izvēle bija ļoti ātra un vienkārša, jo iepriekšējo modeļu krāsas vairs nepiestāvēja šai sezonai. Aizbraukt uz salonu pēc jaunas bija ātrāk un vienkāršāk. Man vajadzēja Ainu satikt ātri, pirms vēl ir sākusies jauna sezona un jaunas vēsmas. </div><div><br></div><div>Viņa iznāca no kāpņutelpas tik vienkārši, cik vien meitene bez apakšveļas to spēj. Viņā nebija nekā īpaša, un reizē viņā bija viss, ko es vēlējos. Mans loceklis piekrita.</div><div><br></div><div>"Sīles jaunkundz?" Es viņu vienmēr uzrunāju tā, lai viņa justos īpaša. Tas bija viens no paņēmieniem, kas strādāja praktiski pret jebkuru. Es viņai pasniedzu roku. "Jūs izskataties fantastiski!" Tas nebija melots. Viņas viegli nosarkušie vaigi kalpoja kā apliecinājums metodes iedarbīgumam.</div><div><br></div><div>Es, protams, biju sagādājis arī otru ķiveri, ko pasniegt Ainai. Viņai bija jājūtas droši, lai neizbojātu to, kas man bija paredzēts vakaram. Aplicis viņas rokas sev ap vidu, es izbraucu no pagalma. Jaunais Vespas modelis nelika vilties, un viņas krūšu forma spiedās pie manas muguras tā, ka gluži negribot paātrināju rollera gaitu.</div><div><br></div><div>***</div><div><br></div><div>"Tev ir jādzer, Aina," es mudināju un pabīdīju tējas krūzi viņas virzienā. Viņa reizēm spēja būt tik spītīga, it kā mans tēls, vara un bagātība nebūtu pietiekami galimojoša viņas pelēcībai. Tas bija pat aizvainojoši, lai gan es centos to neizrādīt.</div><div><br></div><div>"Es vairs negribu," viņas atbilde apliecināja šo spītību. "Tu saproti, ka tas nav legāli izpildāms," pilnībā novērsusies no tējas krūzes, viņa ierunājās.</div><div><br></div><div>Atkal par to pašu! Reizēm šķita, ka viņa nespēj vienkārši baudīt dzīvi, baudīt mani un sniegtās iespējas.</div><div><br></div><div>"Protams, Sīles jaunkundz," es joprojām izturējos pieklājīgi. "Bet jautājums nav par likumiem un parakstiem, bet gan par uzticēšanos. Vai tu man uzticies, Aina?"</div><div><br></div><div>"Jā," viņa beidzot atbildēja un pievērsās tējas krūzei. Klusībā pie sevis es nosvinēju nelielu uzvaru.</div><div><br></div><div>"Laba meitene, Sīles jaunkundz," es viņu uzslavēju. Par paklausību pienācās neliela balva, ko es labprāt viņai sniedzu. Pie tam viņa vairs neignorēja pasniegto tēju, ko pareizi pagatavot nemaz nebija tik viegli. Īpaši, ja pēdējā sastāvdaļa bija jāpievieno slepenībā. Man, protams, bija savi līdzekļi, lai baristu iedvesmotu šādam palīdzības solim un klusēšanai par to.</div><div><br></div><div>"Vēja jaunskungs," viņa man tikpat formāli atbildēja, slēpdamās aiz tējas krūzes. Es biju parūpējies, lai karstais dzēriens smaržotu fantastiski.</div><div><br></div><div>"Tu zini, ka vari man uzticēties, es tev nedarīšu pāri," es nolēmu sniegt vēl nedaudz iedrošinājuma, jo plāns nedrīkstēja izgāzties. Es pārsēdos viņai nedaudz tuvāk. Lai arī vakara iesākums bija visai veiksmīgs un pirmais ledus salauzts, es nedrīkstēju rīkoties pārgalvīgi. Viņa man bija vajadzīga. Gan līgumam, gan manam loceklim.</div><div><br></div><div>Viņa malkoja tēju. "Tu zini, ka es tev varētu likt tagad gribēt parakstīt līgumu." Es nogaidīju īsto brīdi un pieliecos pavisam tuvu. Es jutu tējas smaržu, bet zināju, ka tā iedarbojas tikai iedzerot, ko mana maitene paklausīgi darīja. Kā apbalvojumu es noliku roku viņai uz augšstilba un jutu, kā slaidā kāja saspingst. Arī mans iegurnis pieplūda ar šo spējo enerģiju.</div><div><br></div><div>"Vēja jaunskungs," viņa iepīkstējās, kad mana roka slīdēja augšup. Viņas kleita, lai arī sniedzās līdz ceļgaliem kā pieklājīgai meitenei pienākas, pakļāvīgi deva ceļu manām rokām. Augšup. Es jutu, kā viņas elpa aizraujas un krūzīte nodreb. </div><div><br></div><div>"Neturi tā," es viņai aizrādīju. Ainai bija paradums tējas tasīti turēt īpašā veidā, atšaujot mazo pirkstiņu. Tā, kā to darīja mana vecmāte. Tā darīja arī padauza, kas sevi sauca par manu māti, bet nekad nebija sevi šajā lomā pierādījusi. </div><div><br></div><div>"Tu zini, ko tas man liek gribēt ar tevi izdarīt," es viņai noteicu pie pašas auss, lai neskatītos uz tik kārdinošo žestu, kas darbojās gandrīz kā sarkanā lupata bullim, tikai attiecībā pret manu locekli. Tas iesvēla karstumu un vajadzību doties un iekarot, sodīt. Mans psihonalītiķis to sauca par Eidipa kompleksu, bet es negribēju par to domāt. </div><div><br></div><div>Aina nolaida krūzīti un mazo pirkstiņu. Laba meitene. Pateicībā es ieslidināju plaukstu viņai starp kājām un saspiedu augšstilbu. Es nenodarbojos ar romantiku, bet manas lūpas pieskārās viņas vaigam. Es varēju viņu iegūt tepat. Pierādīt, ka viņa ir mana. Ka viņa man pieder līdz pēdējai tējas lāsītei. </div><div><br></div><div>"Atbrīvojies, Aina!" Es jutu viņas saspringumu. Nebija grūti uzminēt, ka tas ir līguma dēļ, par ko viņa ieminējās, jo diez vai kafejnīca meitenei, kas brauc uz randiņu bez apakšveļas, šķistu pārāk publiska. Man tā noteikti nešķita. </div><div><br></div><div>Es sagrābu viņas matus un atliecu galvu, lai piekļūtu mutei. Tas nebija romantisks skūpsts. Tas bija iekarotājs, nekaunoties aizbāzt šo viņas caurumu kā sodu par pacelto pirkstiņu. Es pacēlu viņas kleitas malu vēl augstāk. Mani sagaidīja pārsteigums.</div><div><br></div><div>Ainai bija apakšbiksītes! Vai viņa šo tikšanos bija plānojusi tikpat rūpīgi kā rakstījusi e-pastā iebildumus par līgumu? Ja sievietei ir piemeklēta apakšveļa, tas nozīmē, ka viņa ir nolēmusi seksam dot zaļo gaismu. Tā bija laba zīme. </div><div><br></div><div>Es minstinājos tikai brīdi. "Jau tik gatava?" Es pasniedzos tālāk. Ja mēs būtu ieradušies vakariņot un būtu pasniegti galda rīki, es sagrieztu viņas biksītes sīkās driskās. Tās bija liekas, taču es nevēlējos pielietot spēku šādam mērķim. Tas bija vajadzīgs vēlāk.</div><div><br></div><div>"Tu zini, ka tēju neaplej ar verdošu ūdeni," es viņu ķircināju. Viņai nebija jāsaspringst un jājūtas stīvai. Ne tagad. "Verdošs ūdens to applaucē," es teicu un iebāzu pirkstus viņas siltājakā vietiņā. Aina bija ne tikai sagatavojusi apakšveļu, viņa bija gatava arī pati. Karsta un aplieta. Atlika tikai izmaisīt un baudīt. "Un no izplaucētas tējas nav nekādas baudas," es turpināju savu stāstu, lai arī domas joņoja pavisam citā virzienā, un mans loceklis man piekrita. Tas vēlējās būt tur. Viņā. Iekšā. Mājās. Es apļoju pirkstus, iztaustīdams vietu, kurā vēlējos būt visvairāk.</div><div><br></div><div>"Kristap! Es gribu. Tagad!" Aina deva zaļo gaismu, un pār viņas lūpām nākusī dvaša smaržoja vēl labāk par tēju. Sievietes šādos brīžos atveras kā zieds un smaržo. Es to jutu. Es pasniedzos dziļāk. Vēl dziļāk. Viņa kusa manās rokās. Tā bija īsta padevīgas sievietes reakcija, par ko viņai pienācās balva. Es uztaustīju pareizo vietu un drīz vien jutu, kā viņa sasniedz to, ko bija plānojusi jau kopš apakšbiksīšu izvēles brīža.</div><div><br></div><div>"Jūs esat ļoti pakļāvīga, Sīles jaunkundz," es viņu uzslavēju arī vārdiski. Šis solis bija izdevies lieliski, plāns ritēja nevainojami. </div><div><br></div><div>"Tas nebija godīgi," Aina centās iebilst, taču viņas balsī nebija ne miņas no kareivīguma vai spītības. Viņa bija gribējusi, un es biju viņu pakļāvis. Tagad atlika tikai pēdējais gājiens.</div><div><br></div><div>"Jūs izmantojat slepenos ieročus," viņa noteica, sakārtojusi kleitu un atglaudusi matus. Aina pasniedzās pēc tējas tasītes un izmantoja pati savu ieroci. </div><div><br></div><div>Sasodītais atstieptais pirksts! Es jau tā knapi valdījos, lai nepaņemtu viņu tagad un uz vietas. Lai neiespraustu medus karoti viņas dibenā tā, ka viņa pat apsēsties nevarētu. Man bija jāvaldās, lai pieturētos pie plāna. Izskatījās, ka viņa nolasa manas domas, jo pirksts tika nolaists. Sasodīts!</div><div><br></div><div>"Man ir jābrauc mājās, jāsagatavojas rītdienas žetonvakara runai," Aina ierunājās un nolika tējas tasīti atpakaļ uz galda. Tajā bija palicis pavisam maz dzēriena. Tas nozīmēja, ka drīz bija jāiedarbojas efektam, tomēr viņa vēl spirinājās. Varbūt bauda aizkavēja efektu? Tas bija ļoti svarīgi, lai viss slīdētu gludi, arī manā plānā. Viņai bija jāparaksta līgums. Viņai bija jāpiekrīt.</div><div><br></div><div>Ne velti "Vēja tējas" bija tik populārs zīmols, lai spētu nest man miljonus, ko pēc tam tērēt šādu meiteņu vizināšanā. Tomēr "Vēja tējas" nespēja dzīvot bez tā, ko vajadzēja arī man — Ainas. Kā īstam EKO produktam, tam bija jābūt apstrādātam ar rokām. Kā kvalitatīvai precei tēju buntītēm bija jābūt sietām ar mīlestību. Es zināju, ka Aina, ja es viņu spēju šādi apmierināt, spētu apmierināt arī mani un manas biznesa vajadzības. Pie tam līgums bija tikai uz vasaras sezonu. Pēc tam viņa varētu izlemt, vai mūsu sadarbība ir apzīmogojama ar baudpilnu pērienu pa apaļumiem, vai arī mūsu ceļiem būtu jāškirās. Par šo otru scenāriju es nevēlējos domāt, un mans loceklis man piekrita.</div><div><br></div><div>"Man ir daudz ko pārdomāt." Viņa piecēlās un sakārtoja kleitas apakšmalu. Sasodīts! Sasodīts!!! Viss slīdēja tik gludi, sasniedza kulmināciju, bet tagad? "Es aizbraukšu mājās ar tramvaju."</div><div><br></div><div>"Aina, es tevi varu aizvest," es ieminējos, knapi saņemdams sevi rokās. Plāns B!</div><div><br></div><div>Viņa papurināja galvu! Sasodīts! </div><div><br></div><div>Plāns C.</div><div><br></div><div>Es ļāvu Ainai iet un pamāju baristai, lai pirms iziešanas pa durvīm pasniedz Ainai īpaši sagatavoto tēju. </div><div><br></div><div>Viņa drīz būs atpakaļ. Par to bija pārliecināts arī mans loceklis. Mierā, puika!</div></div> urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:144578 2015-04-22T20:10:00 2015-04-22T20:10:00 2015-04-22T20:29:40Z 2015-04-22T20:29:40Z Šķita jau, ka pagājušā nedēļa ir paspējusi beigties un visas nepatīkamās ziņas ir aiz muguras, bet kur bijis, kur ne — ienākas e-pasts no lielās, smalkās konferences organizatoriem (es tur prezentēšu sava maģistra darba daļu). Viņi bija piedāvājuši vismaz dažiem segt dalības maksas un uzturēšanās izmaksas konferences laikā, kas mūsu latviešu maciņam, kam pie tam nav nekāda atbalsta no universitātes, ir visai iespaidīga summa. Pieteicāmies abas ar māsu un ļoti, ļoti cerējām, ka dabūsim. Tomēr nepaveicās. Starp ļoti daudziem pieteikumiem kādi citi ir bijuši spēcīgāki. Tad nu tā vietā, lai kaisītu pelnus uz galvas, nolēmām pamēģināt citu pieeju, jo tomēr ļoti, ļoti vajag braukt.<br /><br />Te ir bildīte izklaidei un <a href="http://www.romia.lv/donate.php">te ir pilnais stāsts</a>. Ja nu kādam gribās izdarīt kaut ko ļoti, ļoti labu! :)<br /><img src="http://img.photobucket.com/albums/v482/dachux2/lancaster_FB1_zpsxifdyyw4.jpg" border="0" alt=" photo lancaster_FB1_zpsxifdyyw4.jpg" width="700px" height="700px" /> urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:143598 2015-03-11T21:31:00 2015-03-11T21:31:00 2015-03-11T19:33:58Z 2015-03-11T19:33:58Z "Ar akadēmisko vardarbību saprot akadēmiski nepiemērotu uzvedību vai piezīmes, kas izriet no personas varas pozīcijā un ievērojami ietekmē LU saimes pārstāvju motivāciju mācīties vai veikt tiešos darba pienākumus." (<a href="http://www.lu.lv/par/dokumenti/noteikumiunkartibas/etika/">LU Ētikas kodekss</a>)<br /><br />Nepietiek ar dzimumu diskrimināciju, vēl arī jāsastopas ar šādām vardarbības formām. urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:143141 2015-02-09T13:34:00 2015-02-09T13:34:00 2015-03-13T13:41:43Z 2015-03-13T13:41:43Z To, ka studijas SZF no malas tiek pavadītas ar smīnu, es zināju. Arī to, ka šīs fakultātes izsniegtais diploms "nekotējas" ne darba, ne veselā saprāta tirgū, arī. Tomēr zinot, ka ar centīgu darbu, personīgi svarīgu mērķi un neatlaidību pat no sliktas programmas var iegūt sev daudz ko, es pieteicos. Un studēju. Līdz pienāca tas brīdis, kad saka "sunim ir pārkāpts, palikusi tikai aste". Bet ziniet, kas tā ir par vietu? Pakaļa!<br /><br /><a name="cutid1"></a>Es neveltītu tik skarbus vārdus vietai, kas trīs semestrus man ir likusi darboties, mācīties un pārspēt pašai sevi, ja nebūtu pēdējo notikumu. Es skumji nopūstos par neadekvāto vērtēšanu, bieži švako saturu un necienīgo attieksmi no dažiem iesaistītajiem, ja vien tā nebūtu pārkāpusi robežas. Proti, kad godīgs un centīgs students tiek nostādīts muļķa lomā, jo kādam nelabpatīkas atzīt savas kļūdas. Bet kļūdamies mēs visi, tas ir cilvēcīgi. Un piedodami. Tikai reizēm nav, ko piedot.<br /><br />Galvenie notikumi sākās nedēļu pirms pēdējās sesijas beigām. Tas ir brīdis, kad tiek likti pēdējie punkti, lai nākamo semestri pavadītu maģistra darba rakstīšanas zīmē. Brīdis, kad tie, kas ir centīgi strādājuši, atviegloti nopūšas. Tikai ne šoreiz. <br /><br />Profesores X* kurss "XY"* sākās visai nekonkrēti, un turpinājās tāpat. Neskatoties uz to, ka <a href="http://www.lu.lv/par/dokumenti/noteikumiunkartibas/parbaudijumi/">LU normatīvajos noteikumos</a> ir teikts, ka pasniedzējam studenti ir jāiepazīstina ar kursa nokārtošanas noteikumiem un vērtēšanas kārtību (kas pie tam nedrīkst mainīties kursa laikā)**, nekas tāds studentus nesasniedza visa semestra laikā. Ne kursa aprakstā, ne lekciju saturā, ne prezentācijās vai citā materiālā nekā netika darīts zināms, kādā veidā šo kursu būs iespējams nokārtot. Pie tam semestra beigu daļā (25. novembrī) pēc dažu studentu piesardzīga vaicājuma šādā sakarā profesore apsolīja padomāt par nobeiguma darbu. Padomāja.<br /><br />Studenti pirmos nosacījumus gala darba sakarā saņēma 5. janvārī (sesijas pirmā nedēļa) ar aptuveniem norādījumiem darba izstrādei individuāli vai grupās, akadēmisks vai radošs darbs par un ap populāra latviešu režisora daiļradi. Ļoti vispārīgi. Viens no noteikumiem bija prasība tēmu saskaņot. Neskatoties uz neapmierinātību par tik vēlu noteikumu paziņošanu, ķēros klāt pie dotās informācijas, lai izvēlētos savu darba tēmu. Pie tik vispārīgiem noteikumiem sev noderīgas tēmas izvēle nav vienkārša, tāpēc tas prasīja 10 dienas, kas semestra mērogā ir pilnīgi normāls laika intervāls (dotajā laikā sesijas trīs nedēļās tas šķiet daudz, taču nav neiespējami). Nolēmu veidot individuālu, akadēmisku darbu, saistot savu topošā maģistra darba tēmu ar šī kursa saturu un nosacījumiem. Labi apzinoties, ka mana tēma nav gluži standarta, kaut arī atbilda visiem nosacījumiem, rakstīju profesorei, lai to saskaņotu, norādot sava darba mērķi, veidu un izmantoto materiālu. Uz savu e-pastu drīz vien saņēmu rakstisku atbildi: “Jā, lūdzu!” Es neesmu ne filologs, ne psihologs, bet kā saprātīgam, latviešu valodā runājošam studentam man nebija citu domu, kā saistīt šo atbildi ar tēmas apstiprinājumu. Proti, ka mana izvēlētā tēma ir atbilstoša, un varu ķerties pie darba. Protams, beigu termiņš netika dots, bet kursa biedrenes sarakste ar profesori sniedza gaidītos augļus un iespēju uzzināt, ka darbam jābūt nodotam 26. janvārī. Protams, tas tika uzzināts tikai pateicoties studentes Y* iniciatīvai un nesavtībai ar šo informāciju dalīties Facebook grupā, lai arī citi studenti zinātu šo būtisko informāciju.<br /><br />To, ka es studiju darbus taisu laicīgi, centīgi un godprātīgi, manuprāt, varētu apstiprināt jebkurš no pārējiem pasniedzējiem vai kursabiedriem. Šoreiz nekas nebija savādāk. Pieturoties pie apstiprinātās tēmas, uzrakstīju, noformēju pēc standartiem un ilustratīvi papildināju savu darbu, ko četras dienas pirms noteiktā termiņa iesūtīju profesorei uz e-pastu (jo citas norādes nebija un iespējas ievietot sistēmā arī ne). Nopriecājusies, ka esmu izdarījusi labu darbu, gaidīju atbildi vai vērtējumu, ko arī pēc trim dienām saņēmu. Un tad sākās pati brīnumainākā stāsta daļa.<br /><br />Profesore bija pārbaudījusi manu iesūtīto darbu un uzrakstījusi trīs punktus veicamajiem labojumiem. Vienam punktam es uzreiz piekritu un ķēros pie darba (proti, dažas pareizrakstības un atsauču kļūdas). Divi pārējie manī radīja apmulsumu. Tā kā tie bija uzrakstīti ļoti īsi un bez paskaidrojumiem, tad neviesa pilnīgu skaidrību. Centīgā studenta lāsta ietekmē es nolēmu labāk pārjautāt, lai neielaistu liekas kļūdas un netērētu savu un profesores laiku, vēlreiz iesniedzot neprecīzi izlabotu darbu. Pirmais mans jautājums bija par to, vai labojumi jāveic, lai uzlabotu vērtējumu vai arī lai darbs vispār tiktu ieskaitīts. Aizsteidzoties notikumiem uz priekšu, drīz vien uz šādu jautājumu saņēmu atbildi “Jā!”. Pārlasīju vēl trīs reizes savu jautājumu, uz ko nudien nevarētu atbildēt ar vienu šādu vārdu, nospriedu, ka drošāk ir pārjautāt. Protams, tad es vēl nezināju, cik sāpīgi šī mana iniciatīva tiks uztverta.<br /><br />Otrs mans jautājums, ko aizrakstīju profesorei, bija tieši saistīts ar paša darba saturu un nepieciešamajiem labojumiem. Profesore man bija norādījusi, ka darba mērķis nesakrīt ar kursa mērķi, tāpēc ir nepieciešams mainīt darba nosaukumu, ievadu un secinājumus. Pirmkārt, manu tēmu (kas bija rakstīta kā mērķis, nevis tikai darba nosaukums), viņa pati bija apstiprinājusi. Jautājums — vai tas nozīmē, ka līdz ar to apstiprināšanai zūd jēga — dzirdīgas ausis nesasniedza, un atbildi nesaņēmu. Saprotu, ka atzīt savu kļūdu reizēm ir grūti, bet tikai tad var sakarīgi darboties tālāk. Es pat piedotu šādu kļūmi, sakostu zobus un darbu pārstrādātu, bet man šādas iespējas nebija. <br /><br />Otrkārt, ja es mainu darba mērķi, es nevaru atstāt nemainītu saturu, kas ir rakstīts pilnīgi citam mērķim. Nomainot ievadu un secinājumus, es iegūtu nesaskanīgu darbu, kas ne tuvu nav labāks rezultāts. Pēc metodiskajiem norādījumiem visām darba daļām ir jābūt saskanīgām un jāizriet vienai no otras. Tāpēc es jautāju, vai tas nozīmē, ka man darbs ir jāpārraksta. <br /><br />Un treškārt, kursa mērķis ne e-studiju vietnē, ne kur citur kursa laikā nav ticis definēts, tāpēc atbildes e-pastā lūdzu profesorei uz to norādīt, lai izvairītos no turpmākiem pārpratumiem (jo mans darbs nebija tīši plānots kā nesakrītošs ar kursu). <br /><br />Es, protams, saņēmu atbildi, taču ne tādu, ko varētu gaidīt no pieauguša, pieklājīga cilvēka, pie tam profesora. Uz visiem maniem jautājumiem tika atbildēts visai lakoniski, un uz vaicājumu par kursa mērķi, man tika norādīts, ka pašsaprotamas lietas nedefinē, jo (citēju) “akadēmiskā vide nosaka to, ka tajā darbojas saprātīgi, izglītoti un pētnieciskā darba ētiku akceptējuši cilvēki, kuriem netiek rakstīti katra soļa priekšraksti”. Protams, var mest akmeni manā lauciņā, ka es šajā fakultātē mācos tikai maģistra studijās, līdz ar to neesmu apguvusi attiecīgo bakalaura programmu, kur varbūt tika ielikti tādi pamati, ka šī kursa mērķis patiešām varētu šķist pašsaprotams. Taču tad, kad es nācu iesniegt dokumentus, es īpaši pajautāju, vai varu stāties ar savu datorzinātņu maģistra diplomu. Uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi, kas nozīmē, ka šis nav kritiski svarīgs nosacījums studijām šajā maģistrantūrā. Nokautrējusies, ka varbūt tiešām esmu kaut ko pārpratusi (kaut arī pedagoģisko aspektu kursā mums pat pašiem bija jādefinē izdomāto kursu mērķi), ieskatījos <a href="http://likumi.lv/doc.php?id=37967">likumos</a>, kur atradu, ka kursa mērķim, lai arī cik pašsaprotams tas nešķistu, ir jābūt definētam***. Lai arī kā es necenstos šo atbildi uztvert tikai objektīvi un racionāli, es nevaru nepamanīt, ka ar divdomīga izteikuma palīdzību šeit tiek norādīts uz to, ka es neietilpstu kopā “saprātīgi, izglītoti un pētnieciskā darba ētiku akceptējuši cilvēki”. Ironiski gan ir tas, ka pati profesore ar šo pārkāpj tieši ētikas kodeksā definētos punktus. Neskatoties uz to, ir jājautā, vai tiešām šī profesore ir ar 10-niekiem novērtējusi nesaprātīgu, neizglītotu būtni? Vai tiešām šī fakultāte ir uzņēmusi šādu radījumu studentu rindās? Ja tā, tad nudien nav brīnums, ka burtu savienojumu “LU SZF” no CV ir drošāk svītrot.<br /><br />Taču ar to vien viss nebeidzās. Man ne tikai netika atbildēts uz maniem jautājumiem, kā rezultātā es nekā nevarēju turpināt izpildīt kursa prasības, lai to nokārtotu. Papildus tam, man tika norādīts, ka, ja man ir vēl kādi iebildumi, lai es rakstot dekānam. Lūk, viens skaidri saprotams norādījums, kā risināt situāciju tālāk! Atviegloti uzelpojusi, ķēros pie situācijas izklāsta rakstīšanas, lai iepazīstinātu dekānu ar notikušo, un viņš spētu pieņemt informētu lēmumu.<br /><br />Šeit gan jāpiebilst, ka šī semestra laikā ar lielām skumjām saņēmām ziņu, ka fakultātes ilggadējā dekāne, ļoti konstruktīvs un saprotošs cilvēks Inta Brikše ir aizgājusi mūžībā. Iespējams, ka, ja fakultāti joprojām vadītu viņa, daži jautājumi tiktu atrisināti savādāk. Varbūt arī nē, es nezinu, taču no savas puses es varu teikt, ka es ļoti labprāt ar viņu būtu par to parunājusi mutiski, nevis rakstījusi oficiālu sūdzību. Diemžēl, man nācās tomēr rakstīt. Aprakstījusi situāciju, sniedzot visu nepieciešamo informāciju (datumus, e-pastu saturu un notikušā izklāstu no sava skatu punkta), es pieliku punktu ceturtajai A4 lapai un pārlasīju uzrakstīto. Lai arī šādi izvērtusies svētdiena nav nekāda sapņu nedēļas nogale, man tomēr bija jāpieņem lēmums, vai nospiest pogu “Print”. Nenoliegšu, ka es par to domāju, centos apsvērt par un pret. Ja vien profesore mūsu īsajā (8 e-pastu) sarakstē kaut reizi būtu pateikusi, ko man darīt, es to būtu izdarījusi. Pat ja man teiktu: “Atvainojiet, pārpratu tēmu, bet darbu tomēr nāksies pārstrādāt!”, es sakostu zobus un to izdarītu. Neapmierināta, bet izdarītu. Diemžēl, mūsu sarakste šādu scenāriju neietvēra, un es nospiedu “Print”. Divos eksemplāros, ar datumu un parakstu, jo tā prasa noteikumi par sūdzību iesniegšanu.<br /><br />No rīta drebošām kājām soļoju uz fakultāti, tomēr zināju, ka atpakaļ griezties nedrīkst, jo tad es atzītu, ka man šāda attieksme pret studentiem ir pieņemama. Nav. Un nebūs. Sekretāre bija ļoti laipna un saprotoša, iegrāmatoja manu sūdzību un solīja dot ziņu. Daļēji atvieglota un daļēji joprojām uztraukta es devos uz darbu. Pēcpusdienā saņēmu ziņu, ka mana sūdzība tiek izskatīta, un ir nepieciešamas dažas papildu ziņas, ko es labprāt telefoniski arī sniedzu, kā arī iesūtīju savu darbu tieši tādu, kādu to biju nodevusi profesorei. Nākamajā dienā saņēmu tā brīža dekāna p.i. (pienākumu izpildītājs) norīkojumu, ka manu darbu vērtēs komisija. Tās bija labas ziņas. Uz vērtēšanu nākamajā dienā man nebija jāierodas, jo rezultāti tikšot paziņoti. Darbā, protams, nosēdēt bija grūti, bet nekas cits neatlika. Gaidīju.<br /><br />Rezultātus saņēmu divas dienas vēlāk, piektdienas pēcpusdienā kā labu nedēļas noslēgumu. Lai arī man netika atsūtīts slēdziens par to, vai fakultātei šāda situācija ir pieņemama, un kā tā tiks risināta, lai neatkārtotos, saņēmu savu darba vērtējumu un komisijas atzinumu par paveikto. Studiju kurss bija nokārtots. Ieskatījos e-studiju vietnē, kur tieši tajā brīdī profesore lika arī citiem kursa biedriem vērtējumus. Protams, manējais bija par 2 ballēm zemāks, tomēr es uzskatu, ka šis darbs vismaz tika objektīvi vērtēts. Es neapstrīdu komisijas lēmumu un ar skumjām secinu, ka pārējie ir vērtēti kā parasti. Es biju priviliģēta. Protams, manam vērtējumam e-studiju vietnē nebija klāt komentāri, kā citiem kursa biedriem (atzīme un vārdisks izdarītā novērtējums), bet es savus komentārus saņēmu jau tā brīža dekāna p.i. rīkojumā. Tas bija labi. Bet tās vēl nebija beigas.<br /><br />Rācenim varbūt ir viena sakne, bet nezālēm ne. Sakarā ar profesores I. Brikšes aiziešanu mūžībā, viņas vadītais kurss “ŽK” palika bez galvenā balsta. Šo kursu bijām izvēlējušies četri studenti, un Brikšes virsvadībā iesākuši kopīgu pētījumu par 12. Saeimas vēlēšanu reprezentāciju medijos. Semestra vidū mums tika nomainīta šī kursa vadītāja, par atbildīgo ieceļot profesori X. Protams, nekādus pārmetumus nevaru izteikt par darbu iekavēšanos un grūtībām uztaustīt iesākto pavedienu, jo ne mums (studentiem), ne profesorei X nebija zināms, kā profesore Brikše bija iecerējusi to attīstīt tālāk (tikšanos, kurā to bija paredzēts izrunāt, tā arī nesagaidījām). Cīnījāmies, centāmies un darījām. Tikāmies vairākas reizes savstarpēji un ar profesori X, lai izrunātu izdarīto un tālākos soļus. Grūti gāja, bet spējām savākties un darbu pabeigt. Tomēr tā kā viss darbs bija iekavējies, tad arī šī darba nobeigums sanāca reizē ar iepriekš aprakstīto situāciju otrā kursā, un līdz ar to — pēc manas sūdzības. Atzīmes mēs, protams, saņēmām. Visi. Labas un vienādas, taču arī tas neiztika bez saviem principiem un pozas. Pārējiem trim kursabiedriem tika aizsūtīts arī komentārs par šo darbu, kamēr man — tukša ailīte. Protams, vēl viens Ctrl-V ir vesela vēl viena darbība, var aizmirsties vai notikt kāda tehniska ķibele, taču ironiskā kārtā sanāca tā, ka komentāra saturs pēc būtības lielā mērā attiecās uz mani. Uzteiktais kvantitatīvais pētījums un ilustratīvie pielikumi bija tieši mans darbs. Es nenoliedzu pārējo kursabiedru ieguldījumus (dažiem lielākus, dažiem mazākus) kopējā darba tapšanā, tomēr komentāra saturs un tā neatsūtīšana man šķita visai nepieklājīga. Protams, es apzinos, ka kopš sūdzības iesniegšanas brīža es esmu ieguvusi mūža ienaidnieku. Bet tad, ja cilvēks ir pieaudzis un uzskata sevi par pārāku, tomēr varētu izturēties kaut vai ar saltu, bet pieklājību. Bet lai nu paliek.<br /><br />Nopriecājāmies, ka sesija beidzot ir beigusies, bet arī tas vēl nebija viss. Latvijas Universitāte ik gadu rīko <a href="http://www.lu.lv/konference/">konferenci</a> (šogad 73. pēc kārtas), kurā ir aicināti piedalīties arī studenti ar saviem studiju laikā veiktajiem darbiem, prezentējot tos auditorijas priekšā. Tā ir lieliska iespēja tiem, kas plāno stāties doktorantūrā, saņemt vismaz vienu tik svarīgo ierakstu par dalību konferencē. Tā tas izskatās uz papīra. Diemžēl, ne dzīvē. Un šeit mums atkal ir jāatgriežas pie šī stāsta galvenās varones — profesores X. <br /><br />Iepriekš minētajā vēlēšanu pētījumā kursa sākumā mums bija noruna, ka gala rezultāts top kā elektroniska publikācija mansmedijs.lv vai citur. Sakarā ar kursa vadītājas nomaiņu, mainījās arī šis punkts, iegūstot jaunu nosacījumu — proti, darbs mums būs jāprezentē LU 73. konferencē. Negribīgi, tomēr piekritām, norādot, ka varam piedalīties ar vienu kopīgu ziņojumu, jo savādāk netiek atklāta darba jēga. Vismaz divās tikšanās reizēs vēlāk atkārtojām savu vēlmi nesniegt individuālus ziņojumus, bet gan visiem kopīgu. Ar šādu nosacījumu piekritām, ka tiekam ierakstīti konferences programmā. Sesijas beigās (31. janvārī), atvedot fakultātes mājas lapā publicēto konferences programmu, sapratu, ka mēs neesam sadzirdēti. Programmā ir ierakstīti trīs individuāli ziņojumu, uz ko nepiekritām neviens no mums četriem. Aizrakstīju profesorei ziņu, ka programmā ir ieviesusies kļūda, jo šādu ziņojumu vismaz es pieteikusi neesmu. Cik mana nelielā pieredze liecina, konferencēm dalībnieki piesakās paši, vai arī tas tiek darīts pēc savstarpējas saskaņošanas. Šajā gadījumā tā nebija. Atbildi uz e-pastu es nesaņēmu, bet nākamajā pirmdienā tiku izņemta no <a href="http://www.szf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/aktualitates/73-koncerence-sekcijas-VISAS.pdf">konferences programmas</a>. Un ne tikai. Arī no kursam paredzētajām kopīgajām e-pastu listēm, līdz ar to vairs nesaņemu kursam paredzētos e-pastus. Ar to saturu, protams, padalījās kursabiedri, bet tomēr tas šķiet risinājums “caur pēcpusi”. Vai iespējām studēt ir jābūt atkarīgām no pārējiem studentiem un draudzības? Īpaši jau organizatoriskā līmenī.<br /><br />Izšķirstot konferences programmu, konstatēju, ka ne tikai mūsu nelielais kurss ar pētījuma pieteikumu ir piedzīvojis kļūdu rūķīša uzbrukumu. Programmā ir ierakstīti vēl vairāki ziņojumi, kas nav ne pieteikti, ne saskaņoti, ne arī par to esamību ir ziņots tiem, kuru vārdi parādās konferences programmā. Proti, ir ielikti divi mūsu kursa kopīgi ziņojumi, norādot, ka tiks prezentēts studiju projekts (lieki piebilst, ka nekāda studentu projekta nav bijis), kā arī iepriekšējā semestra darbu ziņojumi. Tur gan, ja pareizi atminos, kursa beigās par to tika visiem pateikts, bet tā kā es šo kursu nebiju izvēlējusies, tad nemāku spriest. Toties citi ziņojumi ir ielikti pilnīgi patvaļīgi, nerespektējot studentu intereses, vēlmes un iespējas. Cik no savas pieredzes varu teikt, nekad neesmu pieredzējusi konferenci, kurā dalība nebūtu brīvprātīga. Studiju līgumā, ko mēs visi parakstījām pirms pusotra gada, nav teikts, ka apņemamies piedalīties konferencē. Tāpat nekur citur nav atrodamas norādes, kas paģērētu šādu darbību studiju pabeigšanai. Un arī konferences noteikumos nav šādas prasības piedalīties. Ir aicinājums, iespēja, bet ne prasība. Līdz ar to nav nekāda pamatojuma šādai patvaļīgai programmas sastādīšanai, ja students pats nav izrādījis savu vēlmi piedalīties. Šeit atkal var atgriezties pie tā, ka kursa sākumā netiek definēti gala darba nosacījumi, norādot, ka izstrādātais darbs būs jāprezentē konferencē. Vismaz man tas varētu ietekmēt tēmas izvēli, kursabiedri arī ir teikuši, ka tad rakstītu savādāk. Prasība rezultātu prezentēt konferencē tiek pievienota kursa aprakstam vēlāk, par to neinformējot studentus, kas atkal ir noteikumu pārkāpums. Vai tiešām likumi, kas reglamentē mācību iestādes un tās darbinieku rīcību, ir nesvarīgi? Un vai tiešām elementāra pieklājība, paziņojot iesaistītajām personām par dalību, ir tik neiespējama šajā situācijā? Cenšoties saglabāt ticību, ka kādas saprāta paliekas tomēr ir vadījušas šādas konferences programmas izveidošanu, es nosūtīju norādi uz kļūdu un atvainošanos, ka nevarēšu apmeklēt visus pasākumus iepriekš ieplānotu citu pasākumu dēļ. Neskatoties uz to, ka cieņu manās acīs dažas personas ir zaudējušas, es spēju būt pieklājīga. Vai to spēj arī otra puse? Atbildes nav.<br /><br />Ko es ar šo visu gribēju pateikt? Pirmkārt, es gribēju saglabāt šo situāciju ne tikai gaistošā atmiņā, bet vismaz rakstiski. Visu savu studiju laikā (3 augstākās izglītības iestādes, 4 studiju programmas) ar tik absurdu, klaji pazemojošu un necienīgu rīcību man vēl nav sanācis saskarties. Tas vien ir kaut kas īpašs, ko vajadzētu saglabāt. Protams, arī kā kontrasts tiem dažiem citiem, kas tādu vai savādāku apstākļu dēļ arī ir šajā pīļu dīķī, taču izturas pavisam savādāk un ir vērtējami patiešām atzinīgi. Otrkārt, es gribēju norādīt, kā vienas personas rīcība, uzkundzējoties citiem un iedomājoties, ka patvaļa ir bez robežām, spēj sabojāt ļoti daudz ko citu labu. Tā ir iespējams sabojāt priekšstatu par sevi, kursu, programmu, fakultāti, pat universitāti. <br /><br />Gribētos jautāt, vai tiešām universitātei, fakultātei, nodaļai utt. šāda situācija šķiet pieņemama? Kad mācībspēks pārkāpj vairākus likumu un noteikumu punktus, neatbild uz studenta jautājumiem, izsaka aizskarošas piezīmes, rīkojas patvaļīgi? Ja atbilde ir “Jā!”, tad, atvainojiet, bet man Jūsu diploms nav vajadzīgs! Man nav vajadzīgs krāsains papīrītis sarkanos vākos (jo es izpildu šāda diploma nosacījumus), kas ir būvēts tikai uz formalitātēm, ilūzijām un acu pievēršanu. Un man tiešām ir žēl to darbinieku, pasniedzēju un studentu, kas patiesi cenšas, dara savu darbu no labākās sirdsapziņas, bet viņu spožumu aizēno šāda Lielā zive. Ir tāds teiciens, ka “zivs pūst no galvas”. Ir tā vai nav, neņemos spriest, bet mēsls paliek mēsls, lai kādā zelta krāsā to nekrāsotu, nereklamētu un neslavētu. Var jautāt, vai tā būtu noticis arī tad, ja dekāne I. Brikše būtu dzīva. Varbūt, varbūt nē. Klausoties vārdus, ko visi teica sēru laikā, patiešām gribās ticēt, ka šo fakultāti var “nenolaist podā” pavisam, bet celt vēl augstāk. Bet tikai tad, ja katrs viens otru cienīs. Tā, kā šobrīd? Noteikti ne.<br /><br />P.S. Protams, šis ir tikai mans viedoklis un skatu punkts uz notiekošo, kā arī apskatīta tikai vien no problēmām.<br />P.P.S. Tā kā man pārmet, ka raksts it kā esot anonīms (kaut arī tā nebūt nav, un manu identitāti ir ļoti viegli noskaidrot), tad atvieglošu pūles tiem, kam tas par grūtu — mani sauc Dace Znotiņa. Varu sniegt arī precīzāku info, bet tad gan rakstiet pieprasījumu uz daceznotina iekš gmail.com, jo savādāk vēl uzskatīs, ka arī to savā blogā es nedrīkstu likt.<br /><br /><br />* Pieņēmu kompromisu un mainīju vārdus, kaut gan saturs un būtība tāpēc nemainās. <br />** "Studiju kursu pārbaudījumu organizēšanas kārtība Latvijas Universitātē” 9.1.1. punkts “Mācībspēkam ir pienākums: pirmās nodarbības laikā iepazīstināt studējošos ar studiju kursa apguves organizāciju, prasībām un vērtēšanas kritērijiem. Nemainīt šīs prasības un vērtēšanas kritērijus semestra laikā;" <br />*** “Augstskolu likums”, 56.1. pants, “Studiju kursa apraksts: (..)nosaka studiju kursa īstenošanas mērķi un plānotos studiju rezultātus”. <br /><br />----------------------------------------<wbr />-----------------------------<br />EDIT:<br /><b>Epizode II<br />mēnesi un četras dienas vēlāk, joprojām turpat<br />2015. gada 13. martā</b><br /><br />Lai kā arī negribētos, lai šis viss būtu tā vai savādāk beidzies, dzīvē ne vienmēr varam dabūt to, ko gribās. Arī šeit diemžēl ir nākamā epizode.<br /><br />Pēc iepriekšējās daļas (skatīt augstāk) izlasīšanas, jautājumā iesaistījās fakultātes studentu pašpārvalde. Iespējams, ka man pie viņiem vajadzēja iet jau pašā sākumā, bet notikumu attīstība veda citu ceļu, un es neiedomājos, ka man tā būtu jādara (akmens manā lauciņā). Lai nu kā, uzrakstītais pie viņiem nonāca un es tiku uzaicināta par situāciju aprunāties ar pašpārvaldes cilvēkiem. Ierados norādītajā laikā un pie tējas izstāstīju notikušo saviem vārdiem, padalījos arī ar saviem viedokļiem par citām saistītām tēmām un jutos uzklausīta. Man bija tiešām bija liels prieks, ka pašpārvalde iesaistījās un uzskatīja, ka šis jautājums ir jārisina. Sarunas rezultātā tika arī nolemts nākamais solis — proti, pašpārvaldes pārstāvji plānoja doties pie profesores X, uzzināt arī viņas viedokli, lai tas nebūtu tikai vienpusējs, un darīt man zināmus rezultātus. Gaidīju.<br /><br />Jau pēc nedēļas saņēmu atbildi par to, kā ir veicies šajā sarunā. Diemžēl <a href="http://www.lu.lv/par/dokumenti/noteikumiunkartibas/etika/">iepriekš pieminētie normatīvie dokumenti</a> šoreiz bija darbojušies pret situācijas atrisinājumu. Tajos iekļautais punkts aizliedz mācībspēkiem izpaust ar vienu studentu saistīto informāciju citiem studentiem. Vai tas attiecas arī uz šādu situāciju, kad pašpārvaldes pārstāvis kā sava veida amatpersona dodas risināt sasāpējušu jautājumu, es nezinu, bet tā rezultātā problēma atrisināta netika (lai gan ir prieks, ka vismaz kādu reizi noteikumi tika ievēroti, kas viesa cerību). Arī pēc šīs vizītes tika iegūta kāda atbilde. Tā raisīja tālākus jautājumus. Proti, profesore esot atkārtoti norādījusi, lai arī pašpārvalde vēršas pie fakultātes vadības kursa izvērtēšanā. Šeit jau tas kļuva mazliet aizdomīgi, jo ziniet, kā šada atkārtota norāde izskatās no malas? Tā izskatās pēc drošas pārliecības, ka fakultātes vadība šo problēmu nerisinās vai pat neuzklausīs. Gribētos cerēt, ka tā tas nav, lai gan turpmākie notikumi neļauj šīs cerības droši apstiprināt.<br /><br />Šīs vizītes rezultātā arī profesore X ir iepazinusies ar augstāk aprakstīto manu notikumu interpretāciju, līdz ar to varētu pieņemt, ka vizītes rezultāts ir balstīts uz pēc iespējas pilnīgāku informāciju. Protams, tika norādīts uz manu nekaunību kaut ko tādu rakstīt publiski pieejamā vietā, kā rezultātā es nācu soli pretī, aizstājot konkrētus vārdus un kursu nosaukumus ar apzīmējumiem un jau skaidrāk pievienojot savu identitāti, lai nebūtu tā, ka kaut kāds anonīms "frukts" sūdzās par kaut kādu izdomātu problēmu. Līdz ar to tekstā vairs nav minētas iesaistītās personas, taču lietas būtību tas nemaina. Es gan nezinu, vai demokrātiskā valstī man var pārmest, ja es informēju citus par pierādāmiem faktiem un izsaku savu interpretāciju par notiekošo (pie tam norādot, ka tā ir subjektīva), taču uzskatīsim to par pieklājību un cieņu, ko es, iespējams, uz mirkli pārkāpu. Es atvainojos par to tikpat publiski, cik publisks bija šis "aizskārums".<br /><br />Pēc vizītes pie profesores X pašpārvaldes nākamais solis bija doties pie izpilddirektores - cilvēka, uz ko pati pašpārvalde atsaucas kā uz "fakultāti". Līdz ar to varētu uzskatīt, ka šī cilēka viedoklis ir tiešām vērā ņemams. Jau pēc dienas saņēmu mulsinošu un skumju ziņu par šīs tikšanās rezultātiem. Lai arī man nebija zināms nekas par runāto, tomēr man tika paziņots, ka šīs sarunas rezultātā pašpārvalde šī jautājuma risināšanā vairs nevarēs iesaistīties. Nekādi paskaidrojumi par to, kāpēc un vai arī man vajadzētu lietu apdomāt un nonākt pie tādiem pašiem secinājumiem, nebija. Arī šis no malas izskatījās aizdomīgi. Proti, ja tiek "apklusināta" pašpārvalde, kas ir studentu tiesības aizstāvoša organizācija, vai tas nozīmē, ka studentiem tiesību nav? Vai ka tās netiks ievērotas? Es ļoti ceru, ka es kļūdos. <br /><br />Otra lieta, kāpēc šīs tikšanās rezultāts ir skumjš, ir tas, ka neietver pat formālu "Fakultāte šo jautājumu izskatīs" atbildi. Es pieņemu, ka var būt informācija, kas manām ausīm nav paredzēta, bet ja kā atbilde netiek radīts nekas cits, kaut vai formāla atbilde, tad es redzu tikai klusumu un "apklusinātu" pašpārvaldi. Tas izskatās baisi! Jebkāda formāla atbilde būtu bijusi labāka. Pat ja es nedabūtu "Fakultātei šāda situācija ir/nav pieņemama" atbildi, tad vismaz zināt, ka situācija tiks izskatīta, viestu kādu cerību par gaišāku nākotni. Pie tam, pa to laiku es būtu jau paspējusi programmu absolvēt vai no tās izstāties, un līdz ar to visticamāk viss arī beigtos. Es dzīvotu tālāk ar cerību, ka jautājums ir uzklausīts, un pievērstos citām interesantākām lietām. Tagad? Joprojām nekas nav beidzies.<br /><br />Es pilnīgi droši varu apgalvot, ka es nezinu visus apsvērumus, kāpēc augstākstāvošās personas šādi rīkojās. Es ticu, ka viņiem ir savi iemesli, un es ļoti gribētu cerēt, ka tie ir pamatoti un vērsti uz pozitīvāku iznākumu. Bet tā kā man nav bijis iespējams tos uzzināt, es nevaru "iekāpt viņu kurpēs". Es patiešām biju un esmu gatava iet uz kompromisu, bet es to nevaru izdarīt vien, ja man nav zināms īstais otras puses iemesls un situācija. Līdz ar to šobrīd no mana viedokļa šis izskatās kā ļoti neapdomīgs solis no vadības puses — atstāt mani šādā situācijā, kad es joprojām esmu neapmierināta ar situāciju, man netiek dots pamatots iemesls par to vairs nerunāt, bet man ir plašas iespējas šo informāciju publiskot vēl plašāk. <br /><br />Ja uztraukumus rada jau šis personīgais blogs un raksts, ko ir izlasījuši labākajā gadījumā padsmit cilvēki (ieskaitot visas iesaistītās personas), ko google noteikti neatgriež kā meklētāko informāciju un ko es joprojām neesmu nekur centusies izplatīt, tad ko ir iespējams panākt kaut vai ar 140 rakstu zīmēm un dažiem attiecīgiem @ vai # simboliem? Vai e-pastu pēc "šokējošām sensācijām" kāriem žurnālistiem masu medijos? Vai tiešām fakultāte vēlas pārbaudīt, cik studenti nākamgad vai turpmāk iestātos maģistrantūrā, ja viņi zinātu šo informāciju? Situācijā, kad iestāšanās šajā programmā būtu prestiža vai pārliecināta izvēle, šis notikums būtu kā ūdens lāses pīlei. Bet situācijā, kad cilvēki patiešām pirms dokumentu iesniegšanas jautā sev pazīstamo ļaužu un iepriekšējo studentu viedokļus, vai vispār ir vērts pat bez maksas veltīt divus gadus šai programmai, manuprāt, tas varētu ietekmēt vismaz daļu potenciālo studentu, liekot viņiem apdomāt savu izvēli. Kurš gan gribētu saskarties ar akadēmisko vardarbību*, nespēju risināt problēmas, neskaidriem studiju nosacījumiem un bezpalīdzību?<br /><br />Vēl viens aspekts ir tāds, ka man nav īstas pārliecības par to, vai oficiālais dekāna p.i. ar šo situāciju ir iepazīstināts, jo tikai pēc sūdzības iesniegšanas uzzināju, ka viņš tajā brīdī ir atradies komandējumā. Uz manu sūdzību dekāna p.i. vārdā atbildēja izpilddirektore. Arī pašpārvalde vērsās pie viņas (es nezinu, kāda ir oficiālā kārtība, bet uzticos pašpārvaldes lēmumam runāt ar attiecīgo personu). Uzskatu, ka, lai iegūtu pilnīgu fakultātes viedokli par notikušo man ir personīgi jāvēršas pie dekāna p.i., jo tikai tā es varēšu būt pārliecināta, ka atbildi saņemu no personas, kas vismaz oficiāli ir atbildīga par fakultāti un tajā notiekošo.<br /><br />Kāpēc es joprojām par to rakstu? Tāpēc, ka man nav nekā slēpjama. Tāpēc, ka fakti ir pierādāmi. Tāpēc, ka man ir tiesības paust subjektīvu viedokli (rēķinoties ar sekām, protams). Tāpēc, ka es joprojām gribu saņemt kvalitatīvu izglītību. Pat ja es esmu viens štrunta studentelis, es to daru citu bijušo, esošo un topošo studentu dēļ. Tāpēc, ka pat tad, kad es vairs nestudēšu, es gribētu zināt, ka izglītība LU un vispār Latvijā ir kvalitatīva, prestiža un ar to var lepoties gan saviem mazbērniem, gan ārvalstīs. Tāpēc, ka man nav vienalga.<br /><br />Rezultātā es gribu pateikt lielu paldies pašpārvaldei par ieinteresētību un vēlmi situāciju risināt. Paldies augstākstāvošajām personām, kas bija ar mieru viņus vismaz uzklausīt un šo rakstu izlasīt. Es ļoti ceru, ka kopā mēs spēsim to atrisināt tā, lai nākotnē ar ko tādu vairs nebūtu jāsaskarās.<br /><br />Dace Znotiņa, SZF studente<br /><br />*"Ar akadēmisko vardarbību saprot akadēmiski nepiemērotu uzvedību vai piezīmes, kas izriet no personas varas pozīcijā un ievērojami ietekmē LU saimes pārstāvju motivāciju mācīties vai veikt tiešos darba pienākumus."(<a href="http://www.lu.lv/par/dokumenti/noteikumiunkartibas/etika/">LU Akadēmiskās Ētikas kodekss</a>)<br /> urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:142316 2014-05-07T13:26:00 2014-05-07T13:26:00 2014-05-07T10:27:02Z 2014-05-07T10:27:02Z Pirms kāda laika piedalījos konkursā "ResearchSlam", kur strāstīju par savu maģistra darba ideju un uztapināju māsai profilbildi ar Ušakovu.  <div><br></div><div>Beidzot ir ielikti priekšnesmu video, par ko var balsot, lai labākais saņem skatītāju simpātiju balvu. </div><div>Ļoti priecāšos, ja nospiedīsi "īkšķīti" Youtubē zem video. </div><div><br></div><div>Par mani - <a href="https://www.youtube.com/watch?v=neHtOxEtp4w">https://www.youtube.com/watch?v=neHtOxEt<wbr />p4w </a></div><div>Par manu māsu - <a href="https://www.youtube.com/watch?v=5Vk_GooGREQ">https://www.youtube.com/watch?v=5Vk_GooG<wbr />REQ</a></div><div><br></div><div>Paldies, paldies, paldies! :))</div> urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:141073 2013-10-05T21:45:00 2013-10-05T21:45:00 2013-10-05T21:30:22Z 2013-10-05T21:30:22Z Nolēmu iepazīties ar tik fenomenāli slaveno "Fifty shades of Gray" un nespēju saprast, kā pēc kaut kā tāda roka varētu slīdēt kājstarpes virzienā, ja man tā drīzāk ceļas pie sejas, lai izpildītu slaveno "facepalm" žestu. Tā ir nevis pornogrāfiska literatūra, bet literatūras pornogrāfija, jo vēl vairāk izvarot tos kokus, kas, neko ļaunu nenojauzdami, ir ļāvušies nocirsties, lai ziedotu savu miesu šīm prastajām lappusēm, nemaz nevar. Pat ja tā tiek pozicionēta kā fantāzija, vai tad tai nevajadzētu būt uzrakstītai košāk, krāsaināk un izklaidējošāk par ikdienu?<div><br></div><div>Tomēr nespēju nociesties nepiesmējusi šo popkultūras ikonu!</div><div><br></div><div><a name="cutid1"></a></div><div><img src="http://img.photobucket.com/albums/v482/dachux2/teja_sm_zps49fdcccc.jpg"></div><div><i>(fanfika fanfiks, neuztvert nopietni)</i> </div><div><br></div><div><b>~ 13. nodaļa ~</b></div><div><br></div><div>Kristaps man atbrauca pretī ar savu jauno Vespu. Jau tikko iznākusi no kāpņutelpas, es pamanīju viņa stāvu, izklaidīgi atspiedušos pret rollera stūri. Viņš izskatījās kā Apolons, kā Dāvids, kā skaistākā skulptūra un reizē dievība. Sūnzaļā, adītā veste lieliski izcēla viņa slaido augumu, bet ciešā piegriezuma krekls to nosedza. Es zināju, ka bez krekla viņš izskatīsies pārāk labi, un es gribēšu viņu dabūt tūlīt un tepat. Mani ceļgali kļuva ļengani, mērojot ceļu viņam pretim. Gaišās džinsas un beznosaukuma kedas lieliski papildināja viņa fantastisko tēlu, bet tumšie briļļu rāmji iezīmēja zeltaini medaino, vērtējošo acu skatienu. </div><div><br></div><div>"Sīles jaunkundz?" Kristaps mani galanti uzrunāja, pasniegdams pretī roku. "Jūs izskatāties fantastiski," viņš novērtēja, silti brūnajam skatienam aizkavējoties pie Kates aizdotās puķainās keitas. Es nedaudz nosarku, jo patiesi nebiju centusies izskatīties fantastiski. Drīzāk lietišķi. Bet mana gaumes izjūta, šķiet, bija izspēlējusi kādu joku. </div><div><br></div><div>Kristaps pasniedza man ķiveri un pēc tam palīdzēja uzsēsties uz Vespas. Viņš ieņēma savu vietu, satvēra manas rokas un aplika sev ap vidu. Mani pirksti juta viņa muskuļus pat cauri vestei un kreklam. Kristaps iedarbināja rolleri un strauji uzņēma ātrumu. </div><div><br></div><div>***</div><div><br></div><div>"Tev ir jādzer, Aina," viņš spītīgi norādīja, pabīdīdams krūzīti manā virzienā. Kristapa parasti silti brūnās acis šobrīd šķita esam gandrīz saltas.</div><div><br></div><div>"Es vairs negribu," es atbildēju, neveltīdama tējas tasei nekādu uzmanību. Manas domas kavējās pie līguma. </div><div><br></div><div>"Tu saproti, ka tas nav legāli izpildāms?" es viņam norādīju.</div><div><br></div><div>"Protams, Sīles jaunkundz," viņš atlaidās no tējas krūzītes bīdīšanas, un skatiens turpināja mani caururbjoši vērot. "Bet jautājums nav par likumiem un parakstiem, bet gan par uzticēšanos. Vai tu man uzticies, Aina?" viņš jautāja. </div><div><br></div><div>Ak, tad par uzticēšanos! Kāda mana daļa gribēja atbildēt — <i>jā, es tev uzticos</i>. </div><div><br></div><div>"Jā," es atbildēju, pavilkdama tasīti aiz osiņas uz savu pusi.  </div><div><br></div><div>"Laba meitene, Sīles jaunkundz," viņš atzinīgi pasmaidīja, vērodams, kā es lēnām paceļu krūzīti pie lūpām un iedzeru mazu malciņu karstās tējas. Tā smaržoja reibinoši. Atceroties, kā spēja reibināt viņa skūpsti, es sajutu karstumu ielīstam pavēderē, mani augšstibi saspringa.  </div><div><br></div><div>"Vēja jaunskungs," es tik pat formāli atbildēju, slēpjot nosarkušos vaigus aiz plaukstas, kas man pie deguna turēja smaržīgo tējas krūzi.  </div><div><br></div><div>"Tu zini, ka vari man uzticēties, es tev nedarīšu pāri," Kristaps atgādināja, pārsēzdamies vienu spilvenu tuvāk man. Tagad, apskatīts profilā, viņš izskatījās vienkārši pasakaini. Hipsterīgi paspūrušie mati, taisnā deguna līnija, kas balstīja tumšo briļļu rāmi, izteiktā zoda līnija... Skatiens kavējās, neskatoties uz to, ka viņa maigi brūnās acis nevarēja redzēt. Šķita, ka viņš par kaut ko domā. Vai tiešām viņš apsvēra kompromisus līguma punktiem, ko es biju viņam iesniegusi e-pastā?  </div><div><br></div><div>"Tu zini, ka es tev varētu likt tagad gribēt parakstīt līgumu," viņš pēkšņi pagriezās pret mani un pieliecās pavisam tuvu. Krūzīte ar tēju sastinga manās rokās. Slāpes, nekad nebijušas, pazuda pavisam. Es jutu viņa silto elpu sev pie vaiga, bet acis tumšas tējas krāsā joprojām izaicinoši vērās tieši man sejā. Kristapa roka pasniedzās un nogūla uz mana augšstilba, liekot maniem muskuļiem saspringt.  </div><div><br></div><div>"Vēja jaunskungs," es vārgi iebildu, kaut gan labi zināju, ka es kūstu zem viņa pieskārieniem. Viņš šķita apņēmības pilns man pierādīt, ka es viņu gribu, kaut arī es to jau labi apzinājos. Kristapa roka slīdēja augšup. Es jutu, kā manos vaigos atkal iedegas sārtums. Tējnīca pēkšņi šķita tik karsta.</div><div><br></div><div>"Neturi tā," viņš norādīja uz manu atšauto mazo pirkstiņu, rokai joprojām turot tējas tasīti. "Tu zini, ko tas man liek gribēt ar tevi izdarīt," viņa balss bija zema un piesātināta, vārdiem izskanot gluži tuvu man ausij. Kā karote medus, kas sasilusi tējas tvaikos, un tūlīt tiks iemaisīta karstajā dzērienā. Es nolaidu tasīti uz galdiņa un savilku pirkstus dūrē, jo labi zināju, uz ko viņš atsaucas. </div><div><br></div><div>Vai tiešām Kristaps mani gribēja iegūt tepat, publiskā tējnīcā? Pārliecināt, ka es bez viņa nevaru, ka man pašai vajag šo līgumu? Bet viņš neapstājās. Es jutu, kā viņa lūpas pieskaras manam vaigam, tad ausij, bet roka ciešāk satvēra mana augšstilba iekšpusi, liekot manam augumam notrīsēt.  </div><div><br></div><div>"Atbrīvojies, Aina," viņš čukstēja, bet mani muskuļi vēl vairāk saspringa no domas vien, ka Kristaps Vējš mani grib. Mani, Ainu Sīli, tepat uz vietas, ar vai bez līguma. </div><div><br></div><div>Viņa roka turpināja slīdēt gar manu augšstilbu, paceļot kleitiņas malu arvien augstāk, kamēr otra sagrāba manus matus, liekot sejai pavērsties tieši pret viņējo. Kristapa lūpas cieši piekļāvās manām. Es jutu, ka nespēju paelpot, un tomēr vairāk par elpu es gribēju viņu, viņa lūpas, viņa mēli, kas nekaunīgi iekaroja manu muti. Viņa slaidajiem pirkstiem aizslīdot aiz manu biksīšu malas, es manīju, kā viņa skūpsts uz mirkli sastingst.</div><div><br></div><div>"Jau tik gatava?" viņš žūžoja man pie vaiga, bet viņa pirksti slīdēja tālāk. Karstums nepameta manus vaigus un arvien spēcīgāk iesvēlās kājstarpē. </div><div><br></div><div>"Tu zini, ka tēju neaplej ar verdošu ūdeni," viņš maigā balsī norādīja, it kā ķircinādams mani. "Verdošs ūdens to applaucē," viņa pirksti piespiedās visjutīgākajā vietā. "Un no izplaucētas tējas nav nekādas baudas," viņš speciāli stiepa vārdus, apļodams savus pirkstus, labi apzinādamies, ko tas nodara manam ķermenim.  </div><div><br></div><div>"Kristap," pār manām lūpām nāca baudas nopūta kā lūgums turpināt. "Es gribu. Tagad!" mana balss bija iekarsusi, pat pārāk nepacietīga. Es nespēju ilgāk gaidīt. Es jutu, kā viņa pirksti ieslīd manī un lēnām, it kā izmaisot cukuru tējā, uzsāk maigu masāžu. Karsts, salds vilnis pārņēma manu augumu, kā tumša, stipra zāļu tēja. Šķita, ka es kā garaiņi spētu pacelties līdz pat tējnīcas griestiem. Bet Kristaps neapstājās. Viņš ļoti labi prata gatavot un ne tikai tēju. Mani pirksti iegrābās spilvenos, mugura izliecās, bet matus joprojām cieši turēja Kristapa roka. Es jutu, ka es vairs nevaldu pār savu ķermeni, es biju padevīga, piekrītoša un izkususi viņa stiprajā un prasmīgajā tvērienā.<i> Dari ar mani visu, ko vēlies</i>, es spēju domās izdvest, bet pār manām lūpām plūda karsta elpa. Kā tējas lapas, aplietas ar karstu ūdeni, mans augums atbrīvojās un vijās viņa rokās, kļūstot maigākam un atdodot savu būtību viņam.</div><div><br></div><div>"Jūs esat ļoti pakļāvīga, Sīles jaunkundz," viņš atzinīgi novērtēja. Es knapi spēju sadzirdēt, ko viņš saka, jo manu ķermeni joprojām plosīja baudas viļņi. </div><div><br></div><div>"Tas nebija godīgi," es vārgi nomurmināju, cenzdamās savākties. Viņa roka bija pametusi manu kājstarpi, un arī skūpsts bija beidzies, atstājot saldu, aromātisku pēcgaršu. "Jūs izmantojat slepenos ieročus," es lēnām pasniedzos pēc tējas tasītes. Mana roka nedaudz drebēja. Un tikai tad, kad es sajutu Kristapa dedzinošo skatienu ar pacelto uzaci, es sapratu, ka atkal esmu izslējusi mazo pirkstiņu. <i>Sasodīts!  </i></div><div><br></div><div>"Man ir jābrauc mājās, jāsagatavojas rītdienas žetonvakara runai," es iebildu, novērsdama savas acis no viņējām. Man bija jāpārtauc šis skatiens, šī tējas dzeršana un jādodas prom, pirms vēl viņš bija panācis, ka es parakstu līgumu. Pārāk daudz kas bija pārdomājams. Vai es viņam uzticējos? Jā, es, Aina Sīle, uzticējos Kristapam Vējam, bet es neuzticējos sev. Vai šādā stāvoklī es spēju pieņemt lēmumu, kas varēja mani vēlāk emocionāli pārāk spēcīgi ietekmēt? Es gribēju vairāk, bet tas, ko Kristaps man piedāvāja, bija trīs mēnešu līgums viņa moku istabā kā padevīgai izpildītājai. <i>Tas ir tavā labā, lai tu saprastu, ko vēlies, Aina,</i> man galvā izskanēja viņa teiktais. Kā tad! Piecpadsmit meitenes jau bija bijušas manā vietā, katru nedēļas nogali pakļaudamās viņa prasībai siet zāļu tēju un ārstniecības augu buntes, slotiņas un pakārt tās saitēs pie griestiem tumšajā savādajiem rīkiem pilnajā otrā stāva istabā. Trīs mēnešus! <i>Tā ir visa vasaras sezona</i>, es pie sevis nobolīju acis. Pie tam legāli viņš nevarēja mani pieņemt darbā. Un tomēr tas būtu darbs. Balstīts uz uzticību. Vai es tam biju gatava? </div><div><br></div><div>"Man ir daudz ko pārdomāt," es nomurmināju kā atbildi viņa jautājošajam skatienam un piecēlos, sakārtodama kleitas apakšmalu. "Es aizbraukšu mājās ar tramvaju."</div><div><br></div><div>"Aina, es tevi varu aizvest," viņš gādīgi piedāvāja, pasniegdamas manu jaku un aplikdams to man ap pleciem. Kā toreiz, pirmoreiz, kad tikāmies. Es papurināju galvu. Nē, pārāk ilgi viņa sabiedrībā es nedrīkstēju uzturēties, ja gribēju apsvērt līguma punktus ar vēsu prātu. Trīs mēnešus būt padevīgai kalponei, izpildīt visas iegribas, kad, kur un kā vien viņš vēlas... Man par to bija jāpadomā.</div><br> urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:137469 2013-05-22T21:07:00 2013-05-22T21:07:00 2013-05-22T18:20:45Z 2013-05-22T18:20:45Z Pēc vairāku gadu pārtraukuma atsākot spēlēt foruma lomu spēles, sapratu, cik tas patiesībā ir forši. Šodien darbā bija visai brīvs režīms, tāpēc intereses pēc nolēmu paskaitīt, cik spēlēs un cik ilgi esmu piedalījusies. Kopā sanāk 16 spēles. Īsākā no tām izbeidzās pēc dievām dienām, garākā  ilga gadu un 7 mēnešus. Divās spēlēs spēlēju pārņemtus tēlus, visās pārējās savus oriģinālos tēlus. Ja nekļūdījos, tad tikai 4 no spēlēm ir pabeigtas, pārējās pārtrauktas GM vai spēlētāju neaktivitātes dēļ.  Pati pātrtaucu 1 spēli, par ko tagad tiešām ir žēl, jo pabeigt spēli ar savu tēlu - tas patiesībā ir baigi forši.<div><br><div><br></div><a name="cutid1"></a><div>Spēles secībā pēc sākuma laika:</div><div><div><ol><li><b>Vienradzītes pasaule</b> (Sindra) - Sali - gads un 3 mēneši <i>(2004-2006)</i></li><li><b>Kurgāns</b> (Riggi) - Annija - 2 dienas <i>(2004)</i></li><li><b>Seno ceļš</b> (Lia'angia) - Kamzi - gads un 3 mēneši <i>(2005-2006)</i></li><li><b>Tas sākās kā parasts reiss..</b> (Vargr) - Lēne - 20 dienas <i>(2005)</i></li><li><b>Vienradzītes pasaule: “Saltās Zvaigznes”</b> (Sindra) - Rikki - 8 mēneši <i>(2005-2006)</i></li><li><b>Zudušo dvēseļu sala </b>(Hikari) - Annija - 7 mēneši <i>(2005-2006)</i></li><li><b>Pussala – Izredzētie</b> (Zenofex) - Romija - gads un 3 mēneši <i>(2006-2007)</i></li><li><b>Lindleira</b> (Sindra) - Arje - gads un 7 mēneši <i>(2006-2008)</i></li><li><b>Dievu spēles. Vīzijas</b> (Neho) - Tesa - 7 mēneši <i>(2006-2007)</i></li><li><b>Saullēkta nesējs</b> (Eņģeļu gūstekne) - Anabella - 5 mēneši <i>(2006-2007)</i></li><li><b>Jaunā Atlantīda. Pēdējā Karaļvalsts</b> (Neho) - Laura - gads un 5 mēneši <i>(2007-2008)</i></li><li><b>Nolaiferi</b> (DarkJedi) - Anabella - 1 mēneis <i>(2007)</i></li><li><b>Roantoras etīdes</b> (Sindra) - Meja - 7 mēneši<i> (2008)</i></li><li><b>Gunda. Nakts ragana.</b> (Sindra) - Klēra - gads un 4 mēneši <i>(2009-2010)</i></li><li><b>Lindleira II “Kā izperēt pūķi?”</b> (Sindra) - Bernadete - mēnesis <i>(2010)</i></li><li><b>Izraidītie</b> (Sindra) - Flēra - šobrīd <i>(2013)</i></li></ol></div></div><div><br></div><div>Vislabāk atmiņā palikusi pati pirmā Sindras vadītā Vienradzītes pasaule, ko izdevās arī pabeigt. Dažas pa vidu pat īsti neatceros bez pārlasīšanas. </div><div><br></div><div>Browsējoties cauri saviem spēļu postiem, ļoti labi var redzēt, kā ir mainījies postu garums atkarībā no tā, cik aktīvi spēlētāji un GM sēž pie datora. Spēlēs, kur var ātri dabūt reakciju, citreiz ir pat viena, divas rindiņas. Ja posts no pārējiem jāgaida dienu, tad jau vairākas rindkopas. </div><div><br></div><div>Bet vienalga ir baigi forši atkal iejusties tēlā. Lomu spēle ir labāka par grāmatu vai seriālu, jo pats var visur piedalīties un virzīt. Labāk, kā katru nedēļu gaidīt jaunu epizodi vai vakarā ielogoties uz raidu.</div><div><br></div><div>Liels paldies, Sindra, par piedāvājumu atkal piedalīties. Un arī par visām citām spēlēm, ko esi vadījusi. Pat pēc saraksta var redzēt, pie kura GM visvairāk spēlēts! :) <br><div><br></div><div><br></div></div></div> urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:136982 2013-04-25T13:47:00 2013-04-25T13:47:00 2013-04-25T10:50:22Z 2013-04-25T10:50:22Z Piedalos konkursā, kur ir lieliska iespēja uzvarētājam tikt uz dabas foto kursiem pie Latvijā krutākā dabas fotogrāfa. <br /><br />Ja esi ar mieru man palīdzēt, nospied Like! pie manas bildes te --> <a href="http://www.facebook.com/photo.php?fbid=10151391555564856&set=a.10151391555514856.1073741828.119360544855&type=1&theater">http://www.facebook.com/photo.php?f<wbr />bid=10151391555564856&set=a.10151391555514856.1073741828.11936<wbr />0544855&type=1&theater</a><br /><br />Liels paldies visiem, kas " laikoja" vai padalījās tālāk! Šie kursi noteikti būs vērtīgi! :) urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:134246 2012-10-02T10:22:00 2012-10-02T10:22:00 2012-10-02T07:40:55Z 2012-10-02T07:40:55Z Turmāk pirms uzzvanīt ar velozvaniņu kādam gājējam, lai palaiž garām, jāpārbauda, vai tam nav ausīs austiņu. Ja ir, tad var nezvanīt, jo jēgas nekādas, tikai var sagādāt liekus uztraukumus kādam nejauši tuvumā gadījušamies kultūras centram, piemēram, Kaņepes Kultūras centram. urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:133459 2012-04-16T15:00:00 2012-04-16T15:00:00 2012-04-16T12:05:11Z 2012-04-16T12:05:11Z Kāda var būt interese atlauzt vienu konkrētu pastkasti daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā, pie tam trāpīt uz to, kur pavisam noteikti nekas vērtīgs nav? Un nevis vienkārši atlauzt, bet izārdīt pa detaļām tā, ka salabot vairs nevar? Blakus parastajām koka kastēm bija arī citas metāla, ne man vienīgajai. Jā, mums katru dienu nāca pa vairākām mazām pasta paciņām, bet tur bija pāris centu vērtas krelles no ebay, tā kā guvums būtu ne tikai nevētīgs, bet pat absurds. Un pie tam tās pērles pēc tam pastnieka atnesa pie durvīm, tā kā visticamāk vandālis dabūja tikai parastās spama lapeles. Vienīgais, kas no šī notikuma iegūst, ir Latvijas Pasts, pie kā nāksies pasūtī jaunu pastkasti. Jācer, ka tā nebija motivācija! urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:130235 2011-09-12T10:04:00 2011-09-12T10:04:00 2011-09-12T07:09:30Z 2011-09-12T07:09:30Z Kāds prieks no dzīvnieka - monstra mājās? Kaimiņu kaķis ir ne tikai ļoti skaļš (ar dažādu skaļumu un intonāciju ņaudieniem un ņerkstēšanu), bet arī naidīgs. Vakar tā no visa spēka iecirta ar nagiem man pa roku, ka laikam trāpīja kaut kādā nervā, šodien visa roka sāp. Un nav jau tā, ka viņš mani nepazīst, katru dienu saskatamies pa balkona šķirbu, sasveicinamies, ļāvu paostīt, lai pazīst. Brr, es diez vai justos omulīgi, ja man tāds monstrs būtu mājās! urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:129858 2011-09-06T20:53:00 2011-09-06T20:53:00 2011-09-06T18:01:02Z 2011-09-06T18:01:02Z Pirmā skolas diena aizvadīta. Ja arī pārējās nodarbības būs tādā līmenī, tad tas ir riktīgi kruta. Daudz labāk, kā gaidīts. :) Dažu sejās gan uz nodarbības beigām smaids bija pazudis. :D<br /><br />Visi 44 esam sadalīti pēc principa - meitenes pa labi, zēni pa kreisi! :D Manā grupā ir 1 džeks, otrā visi pārējie 10. :D Nebiju gaidījusi, ka uz tādu profesiju meitenēm būs 4:1 pārsvars. Īpašas nozīmes tam nav, ja tikai viņas izrādītu cieņu un aizvērtu muti, kad pasniedzējs runā!<br /><br />Braucot mājās uzrāvos uz kontroles bez biļetes, bet nez kāpēc vadītājs vēra durvis vaļā, paspēju izkāpt un pārsēsties autobusā, kur arī bija kontrole. :D Arī no tās veiksmīgi izvairījos. Pēdējos metros līdz mājai man sākās atkal tā stulbā tirpšana, kas mēdz rezultēties ar pedāļa nolikšanu sabiedriskās vietās. Diez ko forši nav ne sajūta, kad notirpst acis vai zobi, ne zaudēt samaņu, bet līdz mājām tiku.<br /><br />Šodienai liela + zīme. :) urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:129405 2011-08-15T18:55:00 2011-08-15T18:55:00 2011-08-15T16:00:47Z 2011-08-15T16:00:47Z Uz kaimiņu balkona uzradies mazs velnēns! Pavisam melns kaķis, izskatās vēl diezgan jauns. Bet tik nikns! Atnāk pie balkona šķirbas un rūc un šņāc virsū, vienalga, vai pretī lūru es vai kāds no kaķiem. Mani abi varoņi ne tikai neiet draudzēties, bet pat mūk no sava balkona, it kā tas melnais varētu tikt te. Zuzīte sašņācās un saķepoja pirms aizmukšanas, Rūdis tikai uzrūca un paņēma pedāli, mīkstais! :D urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:128990 2011-08-07T13:04:00 2011-08-07T13:04:00 2011-08-07T10:16:40Z 2011-08-07T10:16:40Z Tīģeri tik skaisti sataisīja, ar visu kosmētisko, gāja klusi, izskatījās kā jauns. Un... nav vairs tīģera. Labi, ka nopietni cietušo nav, vainu pastiprinošo apstākļu arī nav. Vienkārši nenostrādāja bremzes pie luksofora. Lai arī tikko no remonta, vecai mašīnai visādi var gadīties. Pēdējais krustojums pirms mājām. Bankai es laikam vairs nepatikšu, jo piektajā dienā no līguma noslēgšanas brīža jau jāmaksā remonts divām citām iesaistītajām automašīnām. Pa lēto tiku cauri - 5 Ls tikai samaksāju.<br /><br />Stāv tagad nabadziņš pagalmā sasistu purnu, skumst. Remontēt vairs neesot vērts, izmaksāšot dārgāk kā tā visa mašīna kopā. Tagad jādomā, kā izdevīgāk likvidēt. Btw, pārdodu sistu Opel Tigra 1995.g, 1.4 benzīns, sasists purns, lukturi, priekšējā ritošā, ieplaisājis stikls. Sākot no priekšējām durvīm uz aizmuguri viss kārtībā. urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:128479 2011-07-13T18:27:00 2011-07-13T18:27:00 2011-07-13T17:34:45Z 2011-07-13T17:34:45Z Katru dienu ejot 8 stundas (tā vietā, lai strādātu garlaicīgu biroja darbu) ar ātrumu 5km/h, no Rīgas līdz Eiropas pašam tālākajam dienvidu galam Punta de Tarifa Spānijā varētu aiziet tieši 100 dienās. 2,5 dienas mazāk vajadzētu, lai nokļūtu Eiropas rietumu galā Cabo Da Roca, Portugālē. Un salīdzinoši tāds sīkums - līdz ziemeļu galam Nordkinn Norvēģijā - 46 dienas. urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:126821 2011-06-09T09:34:00 2011-06-09T09:34:00 2011-06-09T06:39:34Z 2011-06-09T06:39:34Z Palasot vairāku piedraugotu studentu agonijas twītus sakarā ar bakalauru/maģistru/kursa darbu tapšanu, man šķiet, ka mani abi 10nieki ienācās nepieklājīgi viegli - ar 1 negulētu nakti bakalaura laikā pielabojot tehniskas detaļas un nevienu negulētu maģistra laikā. Un man prieks, ka manos laikos nebija twitteris, savādāk man šķistu, ka esmu baigais slakeris. Katrā ziņā nav vērts tā sevi nomocīt, jo būs labāk, kā liekas negulētā naktī. Nopietni! :) urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:126669 2011-06-01T18:08:00 2011-06-01T18:08:00 2011-06-01T15:08:59Z 2011-06-01T15:08:59Z Reku, lieliska iespēja tiem, kas raksta - <a href="http://www.zvaigzne.lv/lv/f&f_gramatas/aktualitates/article.php?id=64210">FF stāstu konkurss</a>. urn:lj:klab.lv:atom1:dachux:125681 2011-05-11T10:03:00 2011-05-11T10:03:00 2011-05-11T08:07:09Z 2011-05-11T08:07:09Z Kāds no jums šajā izstādē ir piedalījies kā modelis? <a href="http://www.kim.lv/notikums/415/LARP">Fotoizstāde LARP</a> Vai arī tur vispār kaut kāds cits community piedalījies?