December 16th, 2017

• Pārdomas par to, ko cilvēki raksta (vai kas viņiem ir galvā?)
• 12/16/17 10:46 am
• Lasu kursa pēdējos mājasdarbu stāstus un neviļus sanāk salīdzināt ar pirmajiem. Ne literārā nozīmē, protams. Pirmajā mājasdarbā uzdevums prasīja rakstīt pat kādu savu traumu. Principā - par pagātni un vairāk vai mazāk negatīvā nokrāsā. Pēdējā mājasdarbā bija uzdevums rakstīt par kādu savu sapni. Tas pa lielam ir nākotne un vairāk vai mazāk pozitīvi. Un šķiet, ka tieši pēdējā mājas darba stāstos daudz labāk var redzēt tos cilvēkus, kas stāstus ir rakstījuši. Tieši sapņa stāsti daudz labāk atklāj cilvēku, nevis krīzes situāciju. Varbūt man tikai tā liekas? Trauma ir trauma, pagātne ir pagātne. Tās, protams, ietekmē cilvēku un apstākļus, kādos viņš atrodas. Bet neatkarīgi no tā, cilvēks var sapņot, nospraust sev mērķi un uz to tiekties. Lai kādā zampā esi bijis, tu vari no tās izlīst, ja gribi. Ja sapņo. Tas laikam ir kaut kāda paveida optimisms, bet ir dzirdēts pusjoks, ka bez sapņa cilvēks ir vienkārši vertikāla peļķe. Un bez sapņa vai kaut nelieliem soļiem uzlabojuma virzienā arī stāsts ir tikai depresīva peļķe vietējo tradīciju stilā.
• 6 commentsLeave a comment