September 28th, 2015

• Tatru pēcgarša
• 9/28/15 12:50 pm
• Lasot par nelaimi Tatros tikai dienu pēc mūsu grupas atgriešanās no turienes, es sāku domāju, kā mums tomēr paveicās. Ne tikai ar lieliskiem grupasbiedriem un laikapstākļiem, bet patiešām paveicās, jo diezgan daudz kur bijām robežstāvokļos, kad viens nepareizs solis vai lēmums varētu maksāt pārāk daudz.
  
  - Pirmajā dienā nomaldījāmies no takas un nonācām priežu apaugušas kraujas malā. Pēc kopīga lēmuma, ka tur varētu iziet, es gāju pirmā. Laužoties cautri priedītēm, nevarēja redzēt ne zem kājām, ne uz priekšu. Vienā brīdī priekšā un lejā pavērās viss balts, un es sapratu - viens solis un būtu beigas. Tas bija mākonis zem kājām. Tur mēs sagaidījām saulrietu, sēžot nestabilajās priedītēs, kamēr pārējā grupa sāka kāpt lejā (jo fotogrāfam kadrs ir svarīgs, bet saulriets ir viena no zelta stundām, ko būtu grēks laist garām).
  
  - Sakarā ar tādu izgājienu, palikām kalnos ilgāk nekā atļauts. Pa tumsu nokāpām visu ceļu līdz busam, bija kritieni, bet nevienu nepazaudējām. Pat viena grupas biedrene, kas palika pakājē, mūs godīgi sagaidīja un satikāmies.
  
  - Citā dienā izgājām vienu no bīstamākajām takām, kur vēl laiž bez alpīnisma pieredzes (un gājām tālāk tāpēc, ka mākoņos neredzējām, kas mūs sagaida). Pretīmnācēji smaidīja: "Didn't expect that?". Bija stāvas, grūtas vietas un ķēdes. Man kā nekad nekāpušai tas bija robežpunkts, ko tomēr izdevās pārvarēt. Tikai pēc tam izlasīju, ka tvēriena zaudēšanas gadījumā izredžu izdzīvot tur nebūtu pat pieredzējušiem kāpējiem.
  
  - Uzkāpām augstākajā pieejamā Augsto Tatru virsotnē Krivanā bad weather apstākļos (mākonis, viss slapjš, stiprs vējš, redzamība daži metri, pretīmnācēji brīdina atgriezties, bet mēs tikai nosmejam: "Mīkstie!"). Stāvakajā virsotnes daļā vietām kāpām bez takas pa slīpiem, slapjiem, slideniem akmeņiem, un nonācām pa tiem arī lejā, pazaudējot to pašu taku un gabalu nošļūcot pa lavīnu, kur apmaldījāmies vēlreiz un dabūjām kāpt gabalu atpakaļ.
  
  - Krivana virsotnē atradām aizvēju un tikai vakarā, skatoties citu bildes normālas redzamības apstākļos, sapratām, ka tie pārdesmit centimetri, kur stāvējām, dzērām alu, pārģērbāmies un jokojām, bija viss, kas mūs šķīra no stāva kritiena lejup.
  
  Un tomēr visi ir dzīvi, veseli un nav nopietnu traumu ne pašiem, ne tehnikai (tādos apstākļos nest līdz profesionālu fototehniku ir gan smagi, gan bīstami, jo tas traucē kāpienam).
  
  Brauciens bija fantastisks, izaicinošs, katra metra, minūtes, centa un sviedru lāses vērts!
• 3 commentsLeave a comment