February 25th, 2008

• Kā dažiem neiet! >:]
• 2/25/08 02:44 pm
• Šodien varen smieklīgi iznāca. Vispār jau labi, ka smieklīgi, jo varēja beigties arī pavisam nesmieklīgi.
  
  Viss sākās ar to, ka modos ar modinātājpulksteni, kas automātiski nozīmē, ka dienas pirmo daļu būšu miegaina. Bet ko darīt, ja jābrauc pie ārsta actiņas atrādīt. Toties pēc tam sarunāts, ka ieskriešu universitātē ar savu doktora darba vadītāju parunāt.
  
  Tik tālu viss ir pilnīgi normāli - pie ārsta biju, līdz universitātei tiku, vadītāju sagaidīju. Tā kā vadītājs dzīvojas pa diviem kabinetiem, tad viņš palūdza pagaidīt, kamēr aizies kaut kādiem papīriem pakaļ. Paliku viena kabinetā. Sameklēju krēslu, novilku mēteli un sāku gaidīt. Daži jau zina par manu dumjo žokli, kas mēdz pilnīgi neadekvātos brīžos samežģīties un nevērties ciet. Parasti gan tā ir tikai īslaicīga ieķeršanās, bet kādas 3-4 reizes ir bijis tā, ka tiešām muti nevar ciet dabūt. Tā nu es tur sēžu un žāvājos. Gaidu vadītāju un domāju, cik stulbi būtu, ja tagad ieķertos žoklis. Gluži nejauša doma, kurai īsti pat nav pamatojuma. Sēžu tālāk un žāvājos. Un tas nelietis žoklis patiešām ieķeras!!! Un tā pavisam, ka nevar muti dabūt ciet! Sāp visās malās, situācija idiotiska. Mēģinu dabūt muti ciet, kaut kā iekustinot, pagrozot žokli. Nekā!!! Lai viss neliktos tik rožaini, vēl viens samulsis studentiņš pabāža galvu kabinetā un apprasās, kur ir Grundspeņķis (vadītājs). Kaut kā atburkšķēju, ka lejā (pamēģiniet jūs kaut ko sakarīgu pateikt ar vaļā muti!). Un pēc brīža nāk pats vadītājs atpakaļ, bet es vēl kā stulbene stāvu ar muti vaļā! :P Viņš jau mums tāds ļoti saprotošs cilvēks. Izstāstīju (kā nu varēju), kas par lietu un palaidu pa priekšu kursabiedru, kas aiz manis nāca runāties. Vadītājs atļāva man nākt atpakaļ parunāties tad, kad viss būs kārtībā. Bet ar to viss nebeidzās! :P
  
  Sāku domāt, ko ar to muļķo žoli darīt. Iedomājos aiziet pie zobārstiem, kam tur netālu privātprakse. Bet kā nu es tā iešu, ka nevarēšu izstāstīt, kas man par problēmu. Tāpēc gāju pie māsas, kas blakus kojās dzīvo. Izsmējāmies par šito lietu (kas izrādījās ļoti sāpīgs pasākums!) un saposāmies aiziet pie tiem zobārstiem. Aizsēju pussejai priekšā šalli, lai neizskatītos tik dumji. Un tie nelieši zobārsti izdomāja šodien nestrādāt!!! Ko nu? Krāmēt pa seju man neviens nepiekrita! Variants iet uz Stradiņiem, jo tā ir tuvākā zināmā ārstniecības iestāde. Bet vispirms nolēmām tomēr mazlietiņ pagaidīt, jo citas reizes pēc kādas stundas tas žoklis pats atkabinājās. Aizgājām uz kojām. Kamēr māsa mazgāja krūzīti siltai tējai, nolēmu atgulties. Izrādās, ka ar to pietika un žoklis ar sāpīgu krakšķi iegāja vietā!!! Protams, muti vaļā vērt pēc tam negribējās :P, bet amats rokā. Pēcāk vēl aizgāju parunāties (par doktora darbu) ar vadītāju, tur vēl izsmējāmies par situāciju.
  
  Bet galvenais, ka tagad ir zināms, kā to muļķo žokli dabūt atpakaļ vietā! Apgulties šādā situācijā jau var jebkur, kaut vai ielas malā. Nav forši, bet visu dienu staigāt ar vaļā žokli ir sasodīti nejauki un sāpīgi.
  
  Katrā ziņā viss beidzās laimīgi un visām iesaistītajām pusēm smieklīgi! Pozitīvas emocijas taču ir vērtīgas! :P
• 6 commentsLeave a comment