Reizēm šķiet, ka ziņas masu mēdijos spocīgi piespēlē iekšējām domām.
Reizēm tik racionāli jāatmājas, ka ziņas ir vienmēr, bet tās redzu tikai tagad.

Cilvēki aiziet no mājām un pazūd. Viņus meklē. Izvazā nožēlo raisošas bildītes pa visām malām, iemet publiskajā telpā iespēju patrīt mēles arī par tādu, cilvēkuli parasto, ne slavenību, kam par savas dzīves (un fotogrāfiju) prezentējamību pienākums piedomāt.

Mums te ir ziema. Gana daudz dažādi (ne)aizsalušu ūdeņu. Gana auksts galu galā... Brīžie tā šķiet tāda ļoti aicinoša iespēja aiziet. Tikai atstāt izmisīgus meklētājus pēc tam... laikam jau arī nelāgi.

Vai varbūt tomēr ne tik nelāgi, kā atstāt viņus zinot, un tā arī nespējot noticēt, ka neko nebūtu spējuši mainīt?