Krietni precīzāks apraksts par parasto 'ultimatīvā egoisma' hipotēzi' . Tā ir sajūta, ka vienkārši vairs nav spēka visu laiku cīnīties un pierādīt, ka ir vēl tiesības elpot, būt, runāt, pieskarties apkārtējo dzīvēm vai saņemt jebkādu uzmanību vai novērtējumu no apkārtējiem. Un pierādīt jau nevar tieši tāpēc, ka nav jau to tiesību. Atliek mēģināt izkrāpt, izmanīt, nočiept to cilvēcisko siltumu no apkārtējiem, kad kāds neuzmanīgāks tuvumā parādās. Un jā, iegrimšana sīkumainā tehniskā apcerē par kā tieši noorganizēt tā visa izbeigšanu, lai tās pirmā brīza neērtības pēc pārējiem samazinātu. Lai neaizmirst rēķinus apmaksāt, lai nav par līgumiem jāuztraucas, to visu.

Nezinu vai tā jūtas tie, kas to arī izdara, protams. Varbūt izdara tikai tie, kas tiešām ir tie fantastiskie egoisti, kurus izglābtu vienkārši atgādinājums, ka viņi ģimeni sarūgtinās.

Fragments no otrā no sešiem aspektiem, par pārējiem tik akurāti un īsi izkopējami diemžēl nav. Pilnais teksts orģinālvalodā aiz kuta.

Cilvēki ar zemu pašvērtējumu bieži ir arī mizantropi - tieši tik pat kritiski arī pret apkārtējiem. Suicidālas personas, nododoties paškritiskām domām tieši otrādi, cieš no kļūdaina priekšstata, ka apkārtējie ir pārsvarā labi, atšķirībā no viņiem pašiem. Tieši nevērtīguma, kauna, vainas, nepilnvērtīguma apziņa kopā ar pazemojumu un noraidījumu liek suicidālām personām sevi ienīst tik ļoti, lai faktiski uzskatītu sevi par atšķeltiem no idealizētās cilvēces. 'Es' izskatās nepaciešami nevēlams, Nav cerības uz jebkādu izmaiņu un pati sevis būtība šķiet satrupējusi.

( Being Suicidal: What it feels like to want to kill yourself )

You’re going to die soon enough anyway; even if it’s a hundred years from now, that’s still the blink of a cosmic eye. In the meantime, live like a scientist—even a controversial one with only an ally or two in all the world—and treat life as a grand experiment, blood, sweat, tears and all.