"Ir smagi skatīties, ka tev ir sāpīgi, zinot, ka tajā ir arī daļa no manis. Es tiešām vēlētos, lai tu tomēr spētu kļūt laimīga un ieraudzītu siltumu apkārt".

Un šoreiz tas iekoda. Izlīda ļaunais dēmons no aizauss un iečukstēja neizteiktu atbildi 'un nez kā tu justos, ja zinātu, ka visas pūles veltīgas - tā, zara galā, ko?' Tikai spēle ar domu, protams. Nenopietna. Bet arī ne īsti aizgrūžama un par nebijušu padarāma... Un tie vārdi - ir dzirdēts kas tāds agrāk, bet nekad nav tik... bezcerīgu padevīgu padošanos ieslēdzis, tik uzskatāmi iebžis degunā, ka jā, es nemāku būt laimīga.

Kaut arī man ir viss, ko tam varētu vajadzēt.

"Vai ārpus darba-ģimenes tev maz kaut kas notiek?" Klasiskais vainojošais jautājums. Bet reizēm jau pietiek paprasīt, kas ir tas, kas notiek pašam jautātājam, lai saprastu - bet notiek. Nu notiek, tikai nevis ārpus, bet kopā ar to cilvēku, kuru tik sen atpakaļ spēlējoties nosaucu par savu ģimeni.

Bet ne jau visiem to var atbildēt. Kolēģim, kas stāsta kā garās brīvdienas Braitonbīčā a draugiem pavadīs tak nestāstīsi par saviem nūģiskajiem ģimenes plāniem.