Saķert kaut ko rokā labi spēcīgi un saspest, iekost mēli starp zobiem, aizvērt acis uz brīdi un gaidīg, kad pāris izelpās saspringums pāries.

Pat pastāstīt nezinu kā... Reiz sen māte man jaukāja, kāpēc man bail pagrabā kāpt - vai man bail, ka māja uzgāzīsies un nospiedīs? Nē..vienkārši tā ir vieta, kur _ir_ bail. Nezināma vieta, kur apkārt var būt jebkas, un tikko sāc piedomāt, kas ir apkārt, tad kļūst bail pa īstam. Un tas pirms tam... Tās pat ne bailes, bet vēlme izvairīties no bailēm?

Nevietā atkāpe. Tais bailēs tomēr bija vismaz kaut kas konkrēts -bet šim saspringumam nav pat tā. Pie tam,varētu taču pat noteikti kaut kā aizmirst, nepiedomāt un neļauties... taču tad, kad sabiedrības apkārt vairāk, ļaujos tam mazāk. Un tikai pirms aizmigšanas vai pēc pamošanās atļauju sev iekunkstēties un notrīsēt... Tad vienmēr var attainot ar sliktu sapni.

Bet kas īsti? Jā, re, negribu domāt. Negribu izdomāt tam nekādu raksturojumu, kam pēc tam noticētu. Jau sliktos sapņus tiem piedomāt izdodas pārlieku viegli.